1897. gada 18. maijā izdod īru rakstnieka Brema Stokera romānu "Drakula".

Daudzi notikumi Drakulas radītāja dzīvē  bija paliks noslēpums, radot iemeslu virknei dažādu spekulāciju. Raugi, rakstnieks Brems Stokers nav atstājis ne piezīmes, ne atmiņas, dzīves laikā nav sniedzis intervijas, tāpēc viņa biogrāfiem nākas paļauties vien uz oficiālām liecībām arhīvos.

Zināms ir tas, ka Stokers piedzima 1847. gada 8. novembrī kā trešais septiņu bērnu ģimenē. Bērnībā viņš sirdzis ar smagu slimīgu, kas zēnu līdz septiņu gadu vecumam bija piekalusi pie gultas. Un pētnieki saka, ka tieši laikā, kad viņš slimojis, bijis spiests uzturēties slēgtās telpās, veidojusies Stokera drūmā iztēle, kuru devīgi barojusi viņa mamma Sarlote Matilde Bleika Tornlija. Par lielu pārsteigumu ārstiem septiņu gadu vecumā Brems Stokers izārstējies, sācis normālu savam vecumam piedienīgu dzīvi, vēlāk iestājoties koledžā Dublinā, kur studējis gan vēsturi un literatūru, gan fiziku un matemātiku.

Nav gan ticamu ziņu, ar kādu slimību Stokers slimojis un kādi bijuši tās simptomi, turklāt visu vēl dīvaināku padara tas, ka vēlāk viņš izveseļojies un izaudzis par divus metrus garu, spēka pilnu vīrieti. Koledžā aizrāvies ar vieglatlētiku, spēlējis futbolu, studiju biedri viņam deva iesauku „Rudais gigants”.

Mācību laikā Stokers iestājās universitātes Filozofijas biedrībā un itin drīz kļuva par tās priekšsēdētāju. Brems Stokers augstskolu pabeidza ar izcilību. Kad Stokeram bija 29 gadu, viņš iepazinās ar tolaik zināmo un talantīgo aktieri Henriju Irvingu. Draudzība ļāva Stokeram iekļūt Londonas augstākajā literātu un mākslinieku sabiedrībā, rezultātā Brems sadraudzējas ar Artūru Konanu Doilu, Merku Tvenu, satikās ar ASV prezidentiem Makinliju un Rūzveltu.

Kā rakstnieks Stokers debitē ar pasaku krājumu bērniem, tiesa Viktorijas laika māmiņas un guvernantes autora pūliņus nenovērtē, pārāk drūmas, pārāk prastas tā laika auditorijai šķita pasakas par rūķiem un raganām.

Pirmais romāns „Čūskas pāreja” publicēts 1890. gadā, tas arī ir gads, kad Stokers aizsāk darbu pie sava visslavenāka garabērna – „Drakulas”. Tiesa, publicēt to autors uzdrošinājās vien 1897. gadā Arčibalda Konstebla izdevniecībā pēc tam, kad septiņus gadus rūpīgi pētījis līdzīgus sižetus Eiropas, īpaši jau Austrumeiropas valstu folklorā.

Par Drakulas galveno vēsturisko prototipu tiek uzskatīts Transilvānijas pavēlnieks Vlads Cepešs jeb Vlads III Drakula. Tautā mitoloģizēts 15 gadsimta nežēlīgā valdnieka tēls savienojumā ar Stokera Transilvānijas folkloras pētījumos iegūtajām ziņām par mistiskajām būtnēm, jo skaidrs, ka īstais Drakula nekādas asinis nedzēra. Stokers ne tikai izdomāja savu grāfu Drakulu, bet viņš arī uz folkloras pamata ieviesa dažus jauninājumus. Folklorā, piemēram, dzīvie miroņi un vilkači ir stingri nodalīti, savukārt Stokera vampīrs apveltīts ar spējām mainīt savu fizisko veidolu. Tāpat Drakula var izsaukt negaisu un miglu, var pats par to pārvērsties, kā arī pieņemt dzīvnieka, proti, sikspārņa veidolu. Drakulu neredz spogulī, viņš nevar ienākt bez uzaicinājuma, viņam ir bail no tekoša ūdens, tomēr gaismu viņš panes un saules staros neapdeg.

Folkloras vampīrs nedrīkstēja kustēt tālu no sava zārka, Stokers to atrisināja, liekot Drakulam pārvietoties kastē, kura pilna ar dzimto zemi – faktiski izvilka vampīru no laukiem uz lielpilsētu. Stokers esot pirmais, kurš jauna vampīra radīšanas procesā liek upurim dzert paša vampīra asinis, folklorā pietika ar sakošanu. Sižets par vampīru, ko pirmo reizi literāri izstāstīja Stokers, nu jau ilgāk nekā simt gadu turpina rasoināt publikas iztēli, ļaujot atrast arvien jaunus variantus.

Pēc šī stāsta sižeta uzņemts vairāk nekā 120 filmu, kas aizsāka šausmu filmu tradīciju. Katrā ziņā Brēms Stokers ar savu veikumu pārspējis līdzgaitnieku Artūru Konanu Doilu. Un vēl, nianse, romānu par Drakulu Stokers veltījis savam labam draugam Hollam Keinam, bet viskaislīgākā šīs grāmatas pielūdzēja bija rakstnieka mamma.