Otrajam pasaules karam noslēdzoties, Dienvidslāvijā pie varas nāca komunisti ar kara laika pretestības kustības līderi Josipu Brozu Tito priekšgalā. Tomēr Tito bija pārāk neatkarīgs, lai paklausīgi iekļautos padomju diktatora Josifa Staļina satrapu pulkā. Par pirmo signālu, ka attiecības starp vadoņiem un valstīm sāk bojāties, bija padomju speciālistu atsaukšana no Dienvidslāvijas 1948. gada 18. martā.

Otrā pasaules kara noslēgumā attiecības starp padomju diktatoru Josifu Staļinu un viņa dienvidslāvu kolēģi Josipu Brozu Tito šķita siltas kā Adrijas saule, tomēr dažos turpmākajos gados tās strauji pasliktinājās, izraisot Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas izslēgšanu no sociālisma valstu nometnes, kurā tā īsti neatgriezās arī pēc Staļina nāves. Viens no pirmajiem simptomiem, kas vēstīja par iestājušos attiecību krīzi, bija padomju speciālistu atsaukšana no Dienvidslāvijas 1948. gada 18. martā.

1941. gada aprīlī Vācija un tās sabiedrotie uzbruka Dienvidslāvijai, kas pēc pāris nedēļām pārtrauca pretošanos, taču jau tūdaļ valstī izvērtās plaša pretošanās kustība. Tajā kā nozīmīgākais spēks iezīmējās Tito vadītie dienvidslāvu komunisti. 1945. gadā viņiem izdevās praktiski bez ārējas palīdzības atbrīvot valsti no vācu okupācijas karaspēka, ja neskaita nelielu padomju atbalstu galvaspilsētas Belgradas ieņemšanā. Tas krietni nostiprināja maršala Tito pozīcijas partijā un valstī, vairoja viņa ambīcijas, un pēc kara beigām viņš sāka īstenot daudz neatkarīgāku politiku, nekā tas būtu pa prātam viņa dižajam patronam Kremlī.

Konflikts ar Rietumu sabiedrotajiem Triestes pilsētas piederības dēļ saasinājās tiktāl, ka dienvidslāvu gaisa spēki notrieca vairākas amerikāņu transportlidmašīnas. Tāpat Tito aktīvi atbalstīja grieķu komunistus viņu bruņotajā cīņā pret Grieķijas valdības armiju. Šāda uzvedība starptautiskajā arēnā draudēja lieki sarežģīt Maskavas attiecības ar rietumu lielvalstīm, pat izraisīt bruņotu konfliktu, kuram Padomju Savienība nebija gatava. Taču vislielāko Staļina niknumu izraisīja Tito un Bulgārijas komunistu līdera Georgija Dimitrova rīcība, bez saskaņošanas ar Maskavu uzsākot priekšdarbus Dienvidslāvijas un Bulgārijas federācijas veidošanai. Pats par sevi Lielās Dienvidslāvu savienības plāns Maskavai būtu pa prātam, taču padomju viedokļa nenoskaidrošana bija nopietns disciplīnas pārkāpums.

Padomju Savienībai jau kopš kara laikiem bija plašs aģentu tīkls Dienvidslāvijas Komunistiskajā partijā, tomēr šoreiz ar to izrādījās par maz – Tito pozīcijas bija pārāk stabilas. Atlika vien organizēt Dienvidslāvijas izslēgšanu no tā dēvētā „Kominforma” – padomju satelītvalstu konsultatīvās padomes – un padomju presē lamāt dienvidslāvu komunistu līderi par imperiālisma aģentu, fašistu un darba tautas slepkavu. Savukārt Tito nekavējās arestēt padomju aģentus un citus Staļina piekritējus, un ieslodzīt viņus koncentrācijas nometnē Goli otokā – klinšainā Adrijas piekrastes salā.

Savdabīgu liecību par šiem notikumiem atstājis Ņikita Hruščovs savā slavenajā referātā „Par personības kultu un tā sekām”:

„Reiz, kad atbraucu no Kijevas uz Maskavu, mani pie sevis uzaicināja Staļins un, norādīdams uz neilgi pirms tam Tito nosūtītas vēstules kopiju, noprasīja: „Lasīji?” Un, nesagaidījis atbildi, teica: „Lūk, pakustināšu mazo pirkstiņu – un nebūs vairs Tito. Nolidos…” Dārgi mums maksāja šī „pirkstiņa pakustināšana”. Lai cik Staļins arī nekustināja, un ne tikai mazo pirkstiņu, bet visu, ko tikai varēja pakustināt, Tito tā arī nenolidoja. Jo strīdā ar dienvidslāvu biedriem Tito pusē bija valsts, bija tauta, kas izgājusi smagu savas brīvības un neatkarības aizstāvēšanas skolu, tauta, kas atbalstīja savus vadītājus. Lūk, pie kā noveda Staļina lieluma mānija. Viņš pilnībā zaudēja realitātes izjūtu, demonstrēja aizdomīgumu, augstprātību attieksmē ne tikai pret atsevišķām personām valsts iekšienē, bet pret veselām partijām un tautām.”