1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas pirmajai Pagaidu valdībai tūdaļ nācās saskarties ar daudziem apdraudējumiem. Tās bija ne tikai ārējās agresijas briesmas, tobrīd – pirmkārt no padomju Krievijas puses. Tāpat valstij draudēja bads, jo lauksaimniecība bija smagi cietusi nule pabeigtajā Pirmajā pasaules karā.

 

„Mums jau te nu notikuši lieli notikumi. Pirmdien atklājās un stādījās priekšā „neatkarīgā Latvija”, kuras skatīties un klausīties es ar biju aizgājis – ar visu kāsu. Tā laiviņa nu ir izbraukusi plašajā pasaules jūrā, lai nu Dievs to sargā un vada. Kaut paši stūrmaņi to arvienu apdomātos, pavadītāji jau domā sirsnīgi un labi. Bet, ievērojot bailīgos viļņus, nezin vai pēc gada jaunās Latvijas sejs būs vairs tas, kas tagad, – viss attīstās briesmīgi ātri un ne ik reizi, kā cerēts, uz labu pusi.” Tā rakstīja latviešu prozas klasiķis Apsīšu Jēkabs savam dēlam Atim pāris dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas, kuru viņš, kā izriet no rakstītā, bija vērojis klātienē toreizējā Rīgas pilsētas Otrajā teātrī 1918. gada 18. novembrī.

Apsīšu Jēkaba bažas par jaundibinātās valsts nākotni saistījās pirmām kārtām ar ārējiem un iekšējiem draudiem no lielinieku puses, un šai ziņā viņam, protams, bija pilnīga taisnība. Tomēr nupat izveidotās Latvijas stabilitātei ne mazāk draudīgs bija arī bada rēgs. Ne velti savā runā valsts proklamēšanas sapulcē ministru prezidents Kārlis Ulmanis pārtikas jautājuma risināšanu bija minējis kā pirmo jaunās valdības uzdevumu. Kādā 1918. gada decembra sākumā Savienotajās Valstīs publicētā kartē, kas raksturo pārtikas apgādes situāciju Eiropā, Latvija un arī tās kaimiņvalstis – Polija, Lietuva, Igaunija, Somija, Krievijas ziemeļrietumu daļa – iezīmēta kā viena no bada pārņemtajām zonām. To apliecina arī laikrakstu ziņas par vācu okupācijas iestāžu nodrošinātajām pārtikas normām Rīgas iedzīvotājiem.

1918. gada novembrī katrs rīdzinieks varēja saņemt ceturtdaļmārciņu maizes un piecas astotdaļas mārciņas kartupeļu dienā. Pārrēķins gramos var nedaudz atšķirties, atkarībā no tā, vai tika izmantota Krievijas vai Vācijas standarta mārciņa, bet, jebkurā gadījumā, normas nepārsniedza 125 gramus maizes un apmēram 300 gramus kartupeļu. Latvijas lauksaimniecību karš bija skāris smagi. Kurzemi un Zemgali lielā mērā iztukšojusi bēgļu kustība, savukārt stāvokli agrākajā frontes zonā gar Daugavu raksturoja kāda vēstule izdevumam „Līdums” no Sēlpils puses: agrākajos tīrumos līkumo plašas tranšeju sistēmas un vīd šāviņu bedres, un līdz pat 75% zemnieku saimniecību iznīcinātas visas ēkas – zemnieki mitinās zemnīcās un pat sakņu pagrabos. Vācu okupācijas iestādes bija visai nežēlīgi ekspluatējušas Latvijas lauksaimniecību, un, kā vēlāk atmiņās vēstīja daži Pagaidu valdības darbinieki, nebūt nesteidzās ar savu krājumu nodošanu Latvijas valdībai, toties apgādes funkcijas gan steidzās pārlikt uz tās pleciem. Visu vēl sarežģīja bēdīgais transporta stāvoklis – lokomotīvju un vilcienu sastāvu trūkums, dažviet kara bojātie tilti.

Latvijas valsts kopējo situāciju tās pastāvēšanas pirmsākumos vēlāk raksturoja Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis, kurš, starp citu, šo amatu pēc tam pildīja vairāk nekā divdesmit gadus. 1924. gadā viņš rakstīja: „Grūti stādīties sev priekšā, vai ir bijusi pasaulē kāda valdība, kura atrastos bēdīgākā stāvoklī par mūsu Pagaidu valdību [..]. Pirmajās dienās pēc Latvijas valsts proklamēšanas valdībai nebija ne kapeikas naudas, nebija pat telpu, kur noturēt savas sēdes, un nebija arī nekādas varas. Bet šī valdība bija stipra ar savu entuziasmu, lielo uzņēmību un neatlaidību.”