1911. gada 18. septembrī Kijevā mira Krievijas impērijas premjerministrs Pjotrs Stolipins, kuru četras dienas iepriekš Kijevas operteātrī bija sašāvis ebreju izcelsmes jurists Bogrovs. Oficiālā izmeklēšanas versija atzina Bogrovu par teroristu vienpatni, tomēr pārāk daudzi lietas apstākļi liek to apšaubīt.

 

1911. gada 14. septembrī (pēc jaunā stila) Kijevā atklāja pieminekli Krievijas imperatoram Aleksandram III. Uz tēva pieminekļa atklāšanu bija ieradies cars Nikolajs II ar ģimeni un plašu svītu. Vakarā augstie viesi apmeklēja Kijevas operteātri. Otrajā starpbrīdī pie premjerministra Pjotra Stolipina, kurš sēdēja parterā, pienāca kāds jauns cilvēks, izvilka brauniņu un sašāva valdības galvu rokā un vēderā. Uzbrucēju uz vietas sagūstīja – tas izrādījās zvērināta advokāta palīgs Dmitrijs Bogrovs. Stolipins tika nogādāts slimnīcā, cerības uz atlabšanu nepiepildījās, un 1911. gada 18. septembrī Pjotrs Stolipins nomira.

Par Krievijas valdības vadītāju Stolipins kļuva 1906. gada jūlijā, saglabājot jau līdz tam ieņemto iekšlietu ministra amatu. Tas bija laiks, kad impērijas vara centīgi slāpēja pēdējo Piektā gada revolūcijas gruzdēšanu, un Stolipinam bija lemts kļūt par šīs represīvās politikas personificētāju. Viņa laikā sāka darboties lauku karatiesas, kuras dažos mēnešos piesprieda teju divreiz vairāk nāvessodu, nekā Krievijā par politiskiem noziegumiem bija piespriests iepriekšējos astoņdesmit gados. Karātavu cilpa ieguva sarkastisko apzīmējumu „Stolipina kaklasaite”. Attiecīgi, pirmā versija par atentāta motīvu varēja būt revolucionāro spēku atriebība par asiņainajām represijām. Un, patiešām, slepkava, advokāta palīgs Bogrovs, jau kopš 1906. gada bija pagrīdes anarhistu organizācijas biedrs. Tomēr te tūdaļ jāmin arī cits apstāklis – kopš 1907. gada viņš bija arī cara slepenpolicijas jeb „Ohranas” aģents, kurš par naudu nodevis ne vienu vien savu biedru. Ap 1910. gadu viņš gan regulārus kontaktus ar „Ohranu” pārtraucis, domājams, baidoties no atmaskošanas, bet tad neilgi pirms cara vizītes Kijevā atkal uzradies un paziņojis, ka viņam ir ziņas par iespējamu atentātu. Ar „Ohranas” gādību – it kā lai uzrādītu sazvērniekus – Bogrovs tad arī ieguvis ieejas biļeti uz 14. septembra izrādi, kur pats izrādījies slepkava.

Kas lika vidusmēra provokatoram Bogrovam spert šādu soli? Varbūt biedri viņu tiešām bija atmaskojuši, un viņam vairs nebija ko zaudēt? Varbūt motīvs nebija tik daudz ideoloģisks, cik etnisks – Bogrovs dzimis Kijevas ebreju ģimenē, un Stolipinu daudzi vainoja arī šai laikā daudzviet notikušajos asiņainajos ebreju grautiņos. Un vēl – Bogrovu notiesāja triecientempā un sodīja ar nāvi jau 25. septembrī. Nekādi citi aresti nesekoja. Izskatās pēc atbrīvošanās no tāda, kurš pārāk daudz zina. Pjotrs Stolipins bija ne tikai „kārējs”, drakonisks revolūcijas apspiedējs. Viņš bija arī plaša vēriena reformators, kura programmai, ja tā izdotos, vajadzēja novērst lielu daļu sociālo problēmu, pirmām kārtām – Krievijas laukos. Stolipina agrārā reforma paredzēja noārdīt no feodālisma laikiem mantoto lauku kopienu sistēmu, sadalot to zemes kopīpašumu atsevišķiem saimniekiem. Veidotos īpašuma attiecību modelis, kāds pastāvēja Eiropā un arī impērijas rietumos, tai skaitā Baltijā, un bija pierādījis savu efektivitāti. Citiem vārdiem – veidotos Krievijas lauku vidusšķira, kas kļūtu par diezgan drošu konservatīvu balstu pastāvošajai iekārtai. Šāda attīstība nebija pa prātam daudziem – ne vien radikāli kreisajiem, kuriem tā laupītu sociālo bāzi laukos, bet arī „Krievijas īpašā ceļa” apoloģētiem, kuriem neciešams bija jebkas rietumniecisks. Ir ziņas, ka uz Stolipina darbību ar bažām lūkojusies arī Vācija, kurai atpalicis austrumu kaimiņš bija daudz ērtāks nekā modernizēts un sociāli stabils. Tātad, lai gan oficiālā versija Stolipina nogalināšanā vaino teroristu vienpatni, bija ļoti daudz ietekmīgu spēku, kuriem viņa nāve bija vēlama.