1956. gada 19. aprīlī notika Monako prinča Renjē un Holivudas zvaigznes Greisas Kellijas laulību ceremonija, kas tolaik tika dēvētas par gadsimta kāzām un tās translēja visā Eiropā un to vēroja aptuveni 30 miljoni televīzijas skatītāju.

Greisa Kellija nekad nebija plānojusi kļūt par aktrisi, bet viņas talants un aktiermākslas norādīja uz ko citu. Jau 12 gadu vecumā viņa spēlēja amatieru trupā, kur kļuva par vadošo aktrisi, bet 21 gada vecumā viņa jau bija kļuvusi par spožu zvaigzni, pēc kuras tīkoja tā laika izcilākie režisori.

Viss šķita teicami un Holivuda bija aktrises priekša uz ceļiem, tomēr liktenis bija lēmis citādi un Holivudu izkaroja īsts princis. Esot Kannās Greisa satikās ar Monako karaļnama pārstāvi – princi Renē. Pēc šīs tikšanās viņi regulāri sāka sarakstīties, kā rezultātā izveidojās ļoti tuvas un mīlošas attiecības. Šī privātā sarakste ļāva viņiem kļūt tuvākiem. Savā starpā viņi dalījās ar bērnības atmiņām, lolotajām cerībām, bailēm un reizēm pat ar sīkām, intīmām detaļām.

Greisai šķita, ka viņi viens otru pazīst jau veselu mūžību. Pagāja vairāki mēneši, līdz beidzot princis Renē izstāstīja par savām jūtām pret burvīgo meiteni karaliskajam kapelānam. Cenšoties palīdzēt princim, karaliskais kapelāns uzrakstīja slepenu vēstuli Greisai Kellijai, atklājot tajā prinča jūtas pret viņu. Atbildes vēstulē Greisa rakstījusi, ka viņa cer satikt princi jau tuvākajā Eiropas apciemošanas vizītē. Pateicoties karaliskā kapelāna iesaistei, abu otrā tikšanās notika Amerikā.

1955. gada decembrī paziņoja par prinča un Greisas Kellijas saderināšanos. Princis Renē Greisai uzdāvināja draudzības gredzenu ar dimantiem un rubīniem, to pārspēja tikai viņas saderināšanās gredzens, kas bija veidots no 12 karātu smaragda dimanta.

Stāsts par Greisu Kelliju un princi Renē apbūra visu pasauli un jau pavisam drīz prese gaidāmās laulības nodēvēja par „gadsimta kāzām”. Prese vienkārši nevarēja pretoties paziņot sabiedrībai par katru niecīgāko kāzu detaļu. Kāzu izmaksas pārsniedza vairākus miljonus ASV dolārus.

Nepilnu gadu pēc pirmās tikšanās, 1956. gada 18. aprīlī notika civila laulību ceremonija, bet reliģiozā laulību ceremonija dievnamā notika nākamajā dienā, 1956. gada 19. aprīlī plkst. 9.30 Svētā Nikolas katedrālē. Ceremonijā piedalījās 600 lūgtie viesi. Laulību ceremonija tika translēta visā Eiropā un to vēroja aptuveni 30 miljoni televīzijas skatītāju.

Jau iepriekš aktrisi tika apbrīnota viņas skaistuma un eleganto tērpu dēļ, tomēr savā kāzu dienā viņa kārtējo reizi apbūra visu pasauli. Kellijas kāzu tērpu darināja "MGM" studijas kostīmu māksliniece Helēna Rouza, kura bija izvēlējusies laikam atbilstošu siluetu – mežģīņu auduma piegulošu augšdaļu ar garām piedurknēm, iezīmētu vidukļa līniju un kuplāku apakšējo daļu. Aktrises galvu rotāja grezns plīvurs un akmeņiem noklāts aksesuārs, ko dēvē par ziedu tiāru.

Turpmākās desmitgades un arī mūsdienās Kellijas kāzu tērps tiek ņemts par iedvesmu, radot jaunas kleitas, kas savā būtībā līdzinās leģendārajam aktrises koptēlam un arī kleitai. Tomēr atdarināt ikonisko veikumu ir praktiski neiespējami, jo aktrises tērpu rotāja simtiem mazas detaļas, piemēram, dārgakmeņi, izšuvumi un pērlītes.

Pēc pasakainajām kāzām sekoja pasakas cienīgs medusmēnesis uz jahtas, apceļojot Vidusjūru, bet pēc deviņiem mēnešiem pasaulē nāca abu atvase, princese Stefānija. Lai gan visi bija priecīgi par abu mīlestību, skaidrs bija viens – princeses titula iemantošana Greisai nozīmēja pilnīgu atteikšanos no savas pirmās kaislības, proti, aktrises darba. Lai kā un cik slaveni režisori uzrunāja princesi Greisu, viņas vīrs visas idejas nocirta jau pašā saknē, turklāt arī ikdienas dzīvē – nekādu autogrāfu, vai fotografēšanās ar faniem. Atteikusies no domām par lielo ekrānu Greisa nodevās labdarības projektiem un kļuva par mammu saviem trim bērniem.