1919. gada 19. aprīlī amerikāņu kaskadieris Leslijs Irvins kļūst par pirmo cilvēku, kurš veiksmīgi nolaižas ar izpletni uz Zemes pēc brīvā kritiena. Kaskadieris Irvins brīvprātīgi pieteicās šim piedzīvojumam, kas pirms modernā izpletņa bija bīstams pasākums. Par izpletņlēcēju ceļu uz Zemi, turpina Jānis Krops.

Cilvēka vēlēšanās izbaudīt katru Zemes stihiju ir neapturama. Gan ienirt dziļāk zem ūdens, gan lidot, gan arī ātri traukties pa ceļu, tas viss jau ir sācis nodarbināt apķērīgu un izdomas bagātu izgudrotāju prātus kopš seniem laikiem.

Izpletņlēkšana, cik zināms, aktīvi aizsākās Eiropā Renesanses laikā. Lai gan ir ziņas, ka arī ķīnieši centās izgudrot savu veidu, kā nolaisties no debesīm. Taču vislielāko ieguldījumu izpletņa koncepcijai devuši francūži, tāpēc arī izpletņus vairākās valodās sauc par "parašūtiem" jeb tulkojot no franču valodas - drošību pret kritienu.

Pirmatnējie izpletņi bija smagi un neveikli. 15. gadsimtā viens no slavenākajiem vārdiem, kas saistīts ar izpletņlēkšanu, ir Leonardo Da Vinči. 18. un 19. gadsimtā pie darba ķērās jau pieminētie francūži, liekot pamatus mūsdienu izpletņlēkšanai. Papildus savu devumu sniedza arī izcili ungāru, angļu, vācu un krievu izpletņlēcēji. Piemēram ungārs Fausto Verancio 16. gadsimtā jau publicēja izpletņa skices. Mēļoja, ka Verancio arī savu izpletni izmēģināja, kas padarītu viņu par pirmo izpletņlēcēju pasaulē.

Krievijā vēl pirms boļševiku revolūcijas, veiksmīgu izpletņa modifikāciju pārbaudīja Gļebs Koteļņikovs, kurš pirmais izmantoja daudzkārt saliekamu izpletni mugursomā. Viņam arī piedēvē pirmatklājēja godu izpletņa vairākkārtējā izmantošanā.

Taču visām esošajām izpletņlēkšanas formām bija trūkumi. Maksa par kļūdu bija augsta - nāve. Pirmais dokumentētais izpletņlēkšanas upuris ir brits Roberts Kokings, kurš 1837. gadā neveiksmīgi pārbaudīja savu teoriju par izpletni. Kokings uzskatīja, ka izpletnis labāk darbosies, ja būs novietots otrādi, kā lietussargs vējā. Kokinga lēciens no 1700 metru augstuma un viņa bojā eja radīja ļoti negatīvu sabiedrības reakciju pret izpletņiem.

1. pasaules karš ir izrāviena posms izpletņlēkšanā. Šajā konfliktā sāka izmantot kara aviāciju, un pilotiem kara apstākļos izpletnis bija pat ļoti nepieciešams. Sabiedroto spēki uzskatīja, ka izpletnis mazinās pilotu cīņassparu, tāpēc Lielbritānijas, Francijas un Itālijas piloti salīdzinoši bieži aizgāja bojā. Krītošā lidmašīnā pastāvēja tikai divas rīcības iespējas - izlēkt tāpat, vai nosisties ar visu lidmašīnu.

Vācieši gan bija praktiskāki. Ar savu disciplīnu viņi uzticējās pilotiem, tāpēc arī izdevās savākt pietiekamu pieredzi par izpletņu trūkumiem. Šo informāciju izmantoja ASV gaisa spēki pēc kara beigām. 1919. gada 19. aprīlī Leslijs Irvins kļuva par pirmo vīru, kurš veiksmīgi izleca un arī piezemējās ar mūsdienu izpletņa variāciju. Irvina izpletnim jau bija labi zināmais mazais izpletnis, kas izrauj no somas arī lielo. Protams, ir bijuši indivīdi, kas uzstāja, ka izpletnim jābūt pilnīgi citādam, taču šo teoriju aizstāvji parasti aizgāja bojā neveiksmīgos izmēģinājumos.

Pēc Irvina lēciena izpletņiem ir atraduši arī vēl daudzus citus pielietojumu veidus. Piemēram, 2. Pasaules karā sāka veidot desanta kaujas vienības. Bet pēc kara, vispārējās tehnikas attīstības laikmetā, liela ātruma samazināšanai sāka izmantot izpletņus arī uz Zemes, piemēram, lidmašīna bremzēšanai aiz sevis izmet veselus trīs izpletņus.

Ar izpletņiem lec ne tikai cilvēki, bet ar tiem arī izmet dažādas vērtīgas un dažādas iznīcinošas lietas - pārtiku, lielgabarīta kravas vai arī sprāgstvielas. Kodolieročus sākotnēji arī izmeta ar izpletņiem, lai lidmašīnas apkalpe paspētu aizlidot pēc iespējas tālāk.

Kopš 60. gadiem izpletņlēkšana ir sasniegusi iespējams arī visaugstāko savu pilotāžu, jo 1960. gadā Džozefs Kitingers izlēca ar izpletni no 31 kilometra augstuma. Viņa rekordu tikai pagājušajā gadā pārspēja austrietis Fēliks Baumgartners, kurš veiksmīgi piezemējās, izlecot o 39 kilometru augstum. Izpletņu tehnoloģijas ir kļuvušas tik perfektas, ka Baumgartners piezemējās bez nevienas traumas, kamēr šī stāsta galvenais varonis Leslijs Irvins, 1919. gada 19. aprīlī, piezemējoties, salauza potīti. Taču, tas jau bija sasniegums, ka izpletņlēcējs vispār bija palicis dzīvs.