1934. gada 19. augustā Vācijas pilsoņi referendumā nobalsoja par valsts prezidenta un kanclera amatu apvienošanu, izveidojot vienotu Reiha vadoņa – fīrera – posteni. Līdz ar to pie varas nākusī nacistu partija noslēdza demokrātiskās Veimāras konstitūcijas sistēmas demontāžu, padarot Vāciju par vienas partijas pārvaldītu totalitāru diktatūru.

1934. gada vasara bija pēdējā Paula fon Hindenburga mūžā. Jau vairākus mēnešus 86 gadus vecais Vācijas prezidents necēlās no slimības gultas savā lauku rezidencē Austrumprūsijā. Tikām valstī turpinājās process, kuru tā īstenotāji – Vācijas Nacionālsociālistiskā strādnieku partija – dēvēja par Gleichschaltung. Līdz šim tas vācu valodā bija mehānikas un fizikas jēdziens, un apzīmēja ierīču darbības sinhronizāciju. Tagad ar to saprata visas vācu valsts un katra tās pilsoņa sinhronizāciju ar nacistu partiju un tās vadītāju. Smagi kļūdījušies izrādījās tie, kuri uzskatīja nacistus par ordināru politisku partiju; par partiju, kura gatava atdot reiz iegūto varu arī atdot.

Jau 1933. gada februārī pēc dīvainā Reihstāga ugunsgrēka prezidents Hindenburgs, kancleram Hitleram uzstājīgi pieprasot, izdeva tā dēvēto „Reihstāga ugunsgrēka dekrētu”, kurš laupīja vāciešiem vairumu viņu demokrātisko tiesību, un ievadīja plašas represijas pret komunistiem un sociāldemokrātiem. Nākošā mēnesī Reihstāgs pieņēma „Pilnvarojuma likumu”, kas nodeva nacistu valdībai likumdevēja funkcijas un tādējādi faktiski apturēja demokrātiskās konstitūcijas darbību. Cita pēc citas tika iznīcinātas politiskās partijas un no nacistiem neatkarīgās arodbiedrības, aizliegta jaunu partiju dibināšana.

1934. gada sākumā tika likvidēta Vācijas federālā struktūra, pārveidojot to centralizētā valstī. Visbeidzot 1934. gada vasarā Hitlers ķērās pie potenciālās opozīcijas iznīcināšanas pašā nacistu kustībā un starp līdzšinējiem sabiedrotajiem – tā dēvētajā „Garo nažu naktī” dzīvību zaudēja nacistu militārās organizācijas SA līderis Ernsts Rēms un citi organizācijas vadītāji, bijušais kanclers Kurts fon Šleihers un vairāki bijušā kanclera Franča fon Pāpena tuvākie līdzgaitnieki. Šīs vācu demokrātijas traģēdijas pēdējos cēlienus prezidents Hindenburgs vēroja vairs tikai neklātienē. 1934. gada 2. augusta rītā sirmais feldmaršals beidza savas šīs zemes gaitas, un jau tai pašā dienā valdība izdeva likumu, kas paredzēja valsts prezidenta amata apvienošanu ar valsts kanclera amatu, nododot šīs pilnvaras, kā bija teikts likumā, „vadonim un reihskancleram Ādolfam Hitleram”.

Šis lēmums likvidēja pēdējo Veimāras konstitūcijas reliktu – Vācijas valsts prezidenta posteni. Šajā gadījumā nacisti uzskatīja par vajadzīgu ievērot konstitucionālās formalitātes, tāpēc tika izsludināta tautas nobalsošana, kuru ievadīja pamatīga propagandas kampaņa. Tajā, starp citu, figurēja it kā fon Hindenburga politiskais testaments, kurā aizgājējs rezumēja savu darbību valsts prezidenta amatā un noslēdza tekstu ar komplimentiem kancleram Hitleram. Visticamāk, tas bija viltojums.

1934. gada 19. augustā vācu tauta devās pie balsošanas urnām un ar zīmīgu rezultātu „89,9% par” apstiprināja šo valdības lēmumu. Kopš šīs dienas Vācijai bija vadonis – „Führer”, un kā specifisks politisks termins reiha diktatora apzīmēšanai tas ieviesās arī starptautiskā apritē. Pašā Vācijā turpmāk Hitleru dēvēja ne citādi kā par fīreru, lai gan oficiāli viņa amata apzīmējums „vadonis un valsts kanclers”, resp. „fīrers un reihskanclers” palika spēkā līdz 1942. gadam, kad viņš to nomainīja pret vēl impozantāko „Lielvācijas valsts fīrera” titulu.