1986. gadā padomju režīms atļauj kodolfiziķim, Nobela Miera prēmijas laureātam Andrejam Saharovam atgriezties no izsūtījuma Gorkijā.

Kodolfiziķis Andrejs Saharovs bija viens no titulētākajiem padomju zinātniekiem – visu iespējamo padomju civilo apbalvojumu laureāts. Tomēr kad zinātnieks sāka aktīvi kritizēt PSRS cilvēktiesību pārkāpumus un agresīvo ārpolitiku, Brežņeva režīms viņu izsūtīja trimdā uz Gorkiju. Atļauju atgriezties Saharovs saņēma tikai no ģenerālsekretāra Gorbačova 1986. gada 19. decembrī.

„Kas viņš ir par cilvēku, ka nonācis līdz tādam morālam pagrimumam, tādam naidam pret savu valsti un tās tautu? Viņa rīcībā mēs saskatām arī vispārcilvēcisko to humānisma un ētikas normu pārkāpumu, kuras obligātas, kā varētu šķist, katram civilizētam cilvēkam." Tādus šaustošus vārdus 1983. gada jūlijā varēja lasīt padomju kompartijas oficiozā „Pravda". Tos četri Padomju zinātņu akadēmijas locekļi – fiziķis Prohorovs, mikrobiologs Skrjabins, matemātiķi Tihonovs un Dorodņicins –  veltīja savam kolēģim, kodolfiziķim un Nobela miera prēmijas laureātam Andrejam Saharovam. Raksta autori atsaucās uz kādu publikāciju Amerikas presē, kurā Saharovs it kā aicinot Savienotās Valstis intensificēt bruņošanās sacensību ar Padomju Savienību. Var piebilst, ka praktiski nevienam no tā laika „Pravdas" lasītājiem piesauktā amerikāņu preses publikācija nebija pieejama. Pats „dzimtenes ienaidnieks" Saharovs tobrīd jau ceturto gadu piespiedu kārtā uzturējās pilsētā pie Volgas, kura tolaik saucās Gorkija, bet mūsdienās atguvusi savu vēsturisko nosaukumu Ņižņijnovgoroda.

Saharova izsūtīšana trimdā vaiņagoja viņa vairāk nekā desmit gadus ilgušo konfrontāciju ar ģenerālsekretāra Brežņeva vadīto padomju totalitārismu. Piedalījies nevalstisku cilvēktiesību aizsardzības organizāciju dibināšanā, regulāri bijis klāt disidentu tiesas procesos, vairākkārt vērsies pie padomju vadības ar atklātām vēstulēm, kuras, izmantojot savus starptautiskos sakarus, publicējis ārzemēs. Šais tekstos Saharovs aicināja amnestēt Staļina represiju upurus – kā atsevišķus indivīdus, tā atjaunot tiesības veselām represētajām tautām; padarīt atklātas tiesas prāvas, ieviest Padomju Savienībā preses brīvību, ļaut padomju pilsoņiem brīvi izbraukt no valsts, mainīt agresīvo padomju ārpolitikas kursu, atcelt nāvessodu u.t.t. Ārpus Padomju Savienības šī darbība tika novērtēta ar Nobela Miera prēmiju, Padomju zemē – ar gānīšanu presē no varas puses un neoficiāla disidentisma līdera lomu režīma pretinieku acīs.

Zīmīgs ir uzraksts latviešu valodā „Saharovs – mūsu sirdsapziņa", kas bija lasāms Rīgas piepilsētas elektrovilcienu vagonos 1976. gadā. Uzraksts bija uzkrāsots tā, lai pēc iespējas atgādinātu ierastos brīdinājuma un informācijas tekstus par neatspiešanos pret durvīm un tamlīdzīgi. Daudziem citiem šādas attiecības ar režīmu jau krietni agrāk būtu beigušās ar visai smagām represijām, taču Saharovs bija pasaules mēroga zinātnieks, viens no padomju ūdeņraža bumbas radītājiem, visu augstāko padomju civilo apbalvojumu laureāts un kavalieris. Režīma pacietība izrādījās izsmelta, kad Saharovs kārtējā atklātajā vēstulē nosodīja padomju iebrukumu Afganistānā 1979. gadā un pieprasīja karaspēka izvešanu. Viņa Gorkijas trimda ilga līdz 1986. gada 19. decembrim, kad iepriekšējā gadā pie varas nākušais padomju līderis Mihails Gorbačovs personiski piezvanīja Saharovam lai paziņotu, ka viņam atļauts atgriezties Maskavā.