1906.gada 19.decembrī piedzima Leonīds Brežņevs. Cilvēks, kas daudziem atgādina par skaļi kliegto saukļu sabrukumu. Laikā, kad Leonīds Brežņevs vadīja PSRS, valsts ieslīga stagnācijā un sākās neatgriezeniskais – tautas vilšanās ideālos, kas agri vai vēlu noveda pie PSRS sabrukuma.


Lasot par Leonīdu Brežņevu, var nākties sastapties ar interesantu faktu – viņa dzimšanas diena ir ļoti liels strīdu objekts. Kāpēc tā, to var izskaidrot laikā, kad Brežņevs kļūst ietekmīgs PSRS valsts aparātā.

Ar Brežņeva laiku vienmēr saprot stagnācijas laiku. Ja pēc Staļina Ņikita Hruščovs būvēja savu politisko kapitālu nosodot Staļina mantojumu, tad Brežņevs savus varas gadus izmantoja dažādām stagnējošām iniciatīvām. Viņš arī pats nebija diez ko liels celmlauzis. Brežņevam vairāk patika braukt medībās un aizrauties ar apbalvojumu piešķiršanu sev un citiem. Tieši viņa laikā apbalvojumu būtība kļuva tik degradēta, ka tos saņemt bija tikai ārišķīgs prieks.

Brežņevs ļoti uzsvēra savu lielo pieredzi kara laikā, lai gan, viņš nekad nebija skolojies kā karavīrs. Pirms Otrā pasaules kara viņš strādāja par mērnieku dzimtajā Ukrainā un arī Urālu pakājē. Vēlāk Brežņevs sekoja tēva pēdās un mācījās metalurgu skolā. Viņš pat kļuva par kausēšanas iekārtu inženieri. Tomēr tieši partejiskais darbs sagādāja viņam lielākās iespējas nonākt varas augstākajā punktā.

Kad sākās karš, Brežņevs patiesībā bija parasts karavīrs. Viņa uzdevumi gan bija vēl zemāki nekā parastam ierindniekam, jo vismaz ierindnieki skrien ar šautenēm pret ienaidnieku. Brežņevs bija aģitators, viņa uzdevums bija izskaidrot karavīriem ideoloģiskos jautājumus un sekot līdzi noskaņojumam, lai neciestu ideoloģiskais noskaņojums. Varbūt noniecināt šādu amatu frontes līnijā arī nav pareizi, bet jebkurā gadījumā, Brežņevam nebija nekāda saistība ar kauju plānošanu vai karavīru vešanu drošsirdīgos uzbrukumos. Viņa amats bija tāds, kas ļāva labi savienot samērā drošu ikdienu aiz kaujas līnijas, un pietiekami ietekmīgs, lai sagādātu arī sev labumu. Tā Brežņevs tika pie vairākiem ordeņiem un militārajām pakāpēm. Saņēma pat pulkveža uzplečus. Piedalījās arī Otrā pasaules kara uzvaras parādē Maskavā 1945.gada jūnijā. Kā savās atmiņās rakstīja vairāki īsti komandieri un īsti karavīri – lielākā daļa frontinieku pat nepaspēja atbraukt mājās. Maskavā nomaršēja aizmugures apkalpojošais personāls, kam ar īstu uzvaru nebija nekā kopīga.

Zināms, ka pēc kara Brežņevs bija ļoti neapmierināts, ka nedabūja ģenerāļa pakāpi. Viņam piešķīra ģenerālmajoru, kas arī bija daudz, ņemot vērā, ka “poļitrukiem” nedeva augstāku pakāpi par pulkvedi. Kāre pēc apbalvojumiem palika ļoti spēcīga. Pirms nonākšanas PSRS vadītāja amatā, Brežņevs vadīja Augstākās padomes prezidiju. Amatu bez reālas varas, bet ar ceremoniālu lomu doties ārvalstu vizītes un uzņemt ārvalstu viesus. To Brežņevs mācēja darīt. Viņš sprauda ordeņus pie draugu krūtīm un pats arī saņēma lērumu apbalvojumu. Vēlāk, kad viņš jau kļuva par ģenerālsekretāru, viņš ne tikai saņēma Otrā pasaules kara uzvaras ordeni un četras Varoņa zvaigznes, viņš saņēma personīgu ieroci un citus apbalvojumus. Lieki piebilst – saņemt kaut vienu sarkano varoņa zvaigzni bija ļoti liels pagodinājums. Brežņeva laikā, tas jau bija izsmiekls.

Ir viena laba lieta, ko Brežņevam piedēvē. Viņš panāca stratēģisko paritāti ar ASV, kas nozīmēja, ka visus, būtībā pasaulei, ne tikai PSRS un ASV svarīgus jautājumus, abas lielvalstis izrunāja savā starpā. Tomēr tas notika uz valsts iekšējās kapacitātes līmeņa. Brežņeva laikā PSRS sāka drupt ne pa jokam. Pēc viņa 18 gadu ilgās uzdzīves un medībām pie valsts stūres dzelžainu disciplīnu atjaunot mēģināja bijušie VDK vadītāji, savukārt Gorbačova idejas par liberālāku valsti noveda pie tā, kas jau sākās Brežņeva sastinguma laikā – PSRS sabruka. Un iemesls sabrukumam nebija tikai ekonomisks, tas bija absurdums kādā valsti noveda pie varas esošie. Brežņevs dzimšanas dienu svinēja 19.decembrī, lai gan, patiesībā viņš dzimis 1.janvārī. Iemesli nav skaidri – vai nu tas ir tāpēc, lai būtu tuvāk Staļina dzimšanas dienai, vai arī tāpēc, lai neviens neaizmirstu viņu apsveikt Jaungada rītā. Kā precīzi rakstīts kādā Krievijas avotā – Brežņeva traģēdija bija, ka parasts karavīrs vēlējās kļūt par maršalu miera laikā.