Līdz 1954. gadam Krima bija apgabals toreizējās Krievijas Padomju Sociālistiskās federatīvās republikas sastāvā, taču tad Padomju kompartijas augstākā vadība lēma to pievienot Ukrainas Padomju Sociālistiskajai republikai. Par oficiālo Krimas statusa maiņas datumu kļuva 1954. gada 19. februāris, kad attiecīgu lēmumu pieņēma Padomju Savienības Augstākās Padomes Prezidijs. Krievija, 2014. gadā okupējusi un anektējusi Krimu, tagad izvirza versijas par 1954. gada lēmuma nelikumīgumu.

Pēc tam, kad 2014. gadā Krievijas Federācija okupēja un anektēja Krimu, Kremļa propagandas kanāli sāka pasaulē intensīvi izplatīt versijas par to, ka šī vardarbīgā teritorijas atņemšana kaimiņvalstij Ukrainai esot tikai vēsturiskā taisnīguma atjaunošana. 1954. gada lēmums, ar kuru toreizējā Padomju Savienības vadība Krimas apgabalu pārcēla no Krievijas Padomju Sociālistiskās Federatīvās republikas Ukrainas Padomju Sociālistiskās republikas sastāvā, esot bijis nelikumīgs. Tiek producēti mīti par to, ka toreizējais Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs teju dzērumā un emociju uzplūdā vai arī, vadoties no gluži savtīgiem apsvērumiem, pieņēmis šādu bezatbildīgu lēmumu. Patiesībā gan šis lēmums, visdrīzāk, nebija vienpersonisks, un tajā var saskatīt noteiktu, tā brīža situācijā balstītu loģiku.

Jautājums par Krimas piederību Ukrainai kļuva aktuāls līdz ar Ukrainas valstiskuma iedibināšanu pēc Pirmā pasaules kara. Tomēr tolaik Ukraina savu neatkarības karu zaudēja un galu galā kļuva par Padomju Savienības savienoto republiku. Noteicošais kritērijs robežu vilkšanai starp republikām kalpoja etniskais princips, pēc oficiāliem datiem ukraiņu Krimā tolaik bija vien nedaudz vairāk par 10%, tāpēc tā nonāca Krievijas sastāvā kā autonoma padomju republika. Ar Krimas autonomiju padomju vara demonstrēja pussalas pamatiedzīvotāju – Krimas tatāru – tiesību ievērošanu. Krimas tatāru, saskaņā ar 1926. gada datiem, pussalā bija nedaudz vairāk par 25%.

Krimas etniskā un arī sociālā aina radikāli mainījās pēc 1944. gada maija, kad Staļina režīms deportēja no dzimtenes visus Krimas tatārus, kopskaitā apmēram 200 000 cilvēku, kā arī vairākas citas etniskās grupas. Tā kā pussalas iedzīvotāju skaitu bija pamatīgi paretinājis arī pasaules karš, tiek lēsts, ka Krimā, kur 1940. gadā dzīvoja vairāk nekā 1 100 000 iedzīvotāju 1945. gadā bija palicis apmēram pusmiljons. Un ja kūrortu zonu pussalas dienvidu piekrastē labprāt aizpildīja migranti, tad plāns ātri apdzīvot plašos kalnu un stepju rajonus ar krievu ieceļotājiem izgāzās. Kolhoznieki no Krievijas centrālajiem apgabaliem nebija raduši pie Krimas klimata un tam raksturīgo lauksaimniecības kultūru audzēšanas. Ap 1950. gadu tradicionālo lauksaimniecības produktu – kviešu, tabakas, vīnogu, saulespuķu, augļu un dārzeņu – ražas, salīdzinot ar 1914. gadu, bija kritušās vairākkārtīgi. Taču izrādījās, ka daudz sekmīgāk ar šo saimniekošanu Krimā tiek galā ieceļotāji no Ukrainas stepju zonas. Kad 50. gadu sākumā parādījās plāns izbūvēt kanālu, pa kuru Krimā nogādāt Dņepras ūdeņus, toreizējā Krievijas Federācijas apgabala pievienošana Ukrainai ieguva noteiktu ekonomisko loģiku. Lieku piebilst, ka tābrīža Padomju Savienības varas virsotnē nevienam nenāca ne prātā iespēja, ka reiz Ukraina varētu kļūt par neatkarīgu valsti.

Izšķirošo lēmumu, protams, pieņēma padomju kompartijas Centrālkomitejas vadība 1954. gada janvārī, un tā galvenais virzītājs, vismaz formāli, nebija Ņikita Hruščovs, bet gan Centrālkomitejas Prezidija priekšsēdētājs Grigorijs Maļenkovs. Daudzi vēsturnieki spriež, ka Hruščovam, kurš tikai dažus mēnešus iepriekš bija kļuvis par pirmo sekretāru, tobrīd vēl nebija tādu varas pozīciju, lai īstenoto ko tādu pretēji citu Padomju Savienības augstāko varasvīru gribai. Oficiāli lēmumu pieņēma PSRS Augstākās Padomes – augstākā valsts likumdevēja – Prezidijs 1954. gada 19. februārī. Krievija tagad apgalvo, ka Prezidijam neesot bijis šādu pilnvaru, lēmumu varējis pieņemt tikai Augstākās Padomes plēnums, un, tātad, viss nodošanas process bijis pretlikumīgs. Taču tā paša gada 26. aprīlī Augstākā Padome apstiprināja šo lēmumu un arī attiecīgās izmaiņas Padomju Savienības Konstitūcijā. Nekad pirms 2014. gada oficiālais Kremlis šādus argumentus nav izvirzījis un visos starpvalstu līgumos atzinis Krimu par Ukrainas daļu. Savukārt pēc 2014. gada ikkatrs arguments Maskavai ir labs, lai attaisnotu agresiju pret kaimiņvalsti.