Vudro Vilsons (attēlā), Savienoto Valstu prezidents Pirmā pasaules kara laikā, teju vai visvairāk darīja, lai pēc kara izveidotu starptautisku organizāciju turpmāku militāru konfliktu un militāras agresijas novēršanai. Tāpēc jo pārsteidzošāks bija fakts, ka Savienotās Valstis palika ārpus 1919. gadā nodibinātās Tautu Savienības. Attiecīgais negatīvai balsojums Senātā notika 1920. gada 19. janvārī.

Pirmais pasaules karš ar milzu bezjēdzīgiem upuriem daudzus pasaulē šokēja, un daudziem lika domāt par to, kā nepieļaut tik postošus konfliktus nākotnē. Jau kara laikā vairakkārt izskanēja aicinājumi veidot starptautisku valstu organizāciju, kas nākotnē nodrošinātu efektīvas sankcijas pret potenciālu agresoru. Visvairāk cerīgu skatu šai sakarā tika raidīts toreizējā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Vudro Vilsona virzienā, ciktāl viņš bija plaši pazīstams kā ētiski domājošs politiķis un Savienotās Valstis ilgi palika neitrālas globālajā konfliktā. Un lai gan Amerika iesaistījās karā 1917. gadā, Vilsons patiešām daudz darīja, lai tuvinātu kara beigas un pēc tam nodrošinātu labāku pasaules kārtību. 1918. gada janvārī viņš nāca klajā ar saviem „14 punktiem”, kuros definēja pēckara starptautiskās politikas pamatprincipus, tai skaitā deklarējot, ka „Uz īpašu līgumu pamata jāveido vispārēja valstu apvienība, kas sniegtu kopīgas politiskās neatkarības un teritoriālās vienotības garantijas kā lielām, tā mazām valstīm.” Ideju visumā atbalstīja arī Lielbritānija tās premjerministra Deivida Loida Džordža personā un arī daudzi citi pasaules politiķi. Parīzes miera konferences laikā 1919. gadā prezidents Vilsons kopā ar britu politiķi vikontu Robertu Sesilu un ģenerāli, vēlāko Dienvidāfrikas premjerministru Janu Smetsu veidoja pirmo Tautu Savienības statūtu uzmetumu. Klauzula par Tautu Savienības dibināšanu tika iekļauta 1919. gada 28. jūnijā parakstītajā Versaļas miera līgumā. Taču, daudziem par pārsteigumu, Amerika tā arī nepievienojās jaundibinātajai organizācijai. 1920. gada 19. janvārī Savienoto Valstu Senāts nobalsoja pret savas valsts iesaistīšanos Tautu Savienībā.

Par prezidenta Vilsona idejas galvenajiem pretiniekiem Savienotajās Valstīs kļuva ietekmīgie republikāņu senatori Henrijs Kebots Lodžs un Viljams Borā. Senators Lodžs bija klasisks imperiālists, kurš uzskatīja, ka Savienotajām Valstīm nav jāuzņemas starptautiski pienākumi, kuri varētu kavēt Ameriku īstenot tās intereses. Kā viņš pauda kādā runā: „Savienotās Valstis ir pasaules lielākā cerība, bet ja jūs šo valsti iepīsiet citu nāciju interesēs un ķildās, ja jūs to iepiņķēsiet Eiropas intrigās, jūs iznīcināsiet tās krietno spēku un apdraudēsiet pašu tās eksistenci.” Vēl radikālākos uzskatos bija senators Borā, kurš izteicās šādi: „Amerika ir sasniegusi stāvokli, kurā to ciena un apbrīno visa pasaule, un ir to panākusi, nejaukdamās citu darīšanās [..] Eiropiešu un amerikāņu sistēmas nav savienojamas.”

Lodža politiskā taktiķa prasme un Borā oratora dotības galu galā izrādījās pārākas par prezidenta Vilsona ideāliem. Amerikas palikšana ārpus Tautu Savienības bija šai organizācijai liels, iespējams pat – liktenīgs zaudējums. Pasaules tobrīd ekonomiski spēcīgākās valsts nepiedalīšanās iedragāja organizācijas prestižu, mazināja tās diplomātiskās un arī sankciju iespējas. Jau visai drīz pierādījās, ka pietiekami spēcīgu un nekaunīgu agresiju Tautu Savienība nespēj aizkavēt, un šīs organizācijas salīdzinošā mazspēja bija viens no iemesliem Otrā pasaules kara uzliesmošanai. Tomēr ideja par starptautiskas organizācijas nepieciešamību neizzuda un Otrā pasaules kara laikā pārdzima jaunā veidolā – Apvienoto Nāciju organizācijā.