19. gadsimta Ķīnas impēriju satricināja gan Eiropas lielvalstu agresija, gan iekšēji nemieri un sacelšanās. Plašākā no tām bija taipinu kustība, kuras varā vairāk nekā desmitgadi bija vairākas provinces valsts austrumdaļā. Sacelšanās sakāvi iezīmēja taipinu galvaspilsētas Nankinas krišana valdības spēku rokās 1864. gada 19. jūlijā.

1864. gada jūlija vidū Ķīnas imperatora armija sāka izšķirošo uzbrukumu Nankinas pilsētai valsts austrumos. Pilsētu sīksti aizstāvēja taipinu dumpinieki, kuri to bija ieņēmuši pirms vienpadsmit gadiem un padarījuši par savas „Debešķīgās Lielā Taisnīguma valsts” galvaspilsētu. Ķīniešu valodā minētais valsts nosaukums skan kā „Taipin tjaņgo”, kas arī deva vārdu visai sacelšanās kustībai – Taipinu sacelšanās. Iekaroto Nankinu nemiernieki bija pārdēvējuši par Tjancziņu – „Debesu galvaspilsētu”.

Taipinu kustība aizsākās Ķīnas dienvidu provincē Guansī 19. gadsimta 40. gados. Lauku skolotājs Huns Sjucjuaņs, papildinot kristīgo ticību ar dažiem elementiem no konfuciānisma, daoisma un budisma, radīja jaunu mācību, kuras pamatā bija vispārējās vienlīdzības princips. Huns aicināja veidot sabiedrību, kurā būtu likvidētas mantiskās un tradicionālās kārtu atšķirības, un amati stingri hierarhiskā, militarizētā struktūrā tiktu ieņemti demokrātisku vēlēšanu ceļā. Vienkārši uztverama un daudzu vēlmēm atbilstoša, šī sistēma ātri guva atsaucību trūcīgo zemnieku un citu vienkāršo ļaužu vidū, un jau drīz Huna dibinātajai „Debesu valdnieka pielūgsmes biedrībai” bija tūkstošiem piekritēju. Liela nozīme bija arī tam, ka Cinu imperatori bija cēlušies no Mandžūrijas un Ķīnas dienvidu un centrālajos rajonos tika uzskatīti par svešzemju iekarotājiem.

Saukt 19. gadsimta Cinu imperatoru varu par vāju laikam gan nav īsti pareizi. Ja šī vara tiešām būtu tik vāja, tā sabruktu jau 19. gadsimta vidū, kad tai vienlaicīgi nācās cīnīties ar vairākām sacelšanās kustībām valsts iekšienē un tai pat laikā pretoties Eiropas koloniālo impēriju spiedienam, kas 1856. gadā pārauga militārā konfliktā – Otrajā opija karā. Drīzāk Cinu vara vērtējama kā izteikti neelastīga un konservatīva, orientēta uz laikmeta realitātei neatbilstošiem valsts organizācijas principiem. Tomēr arī radikālām nemiernieku kustībām tolaik neizdevās gūt izšķirošo pārsvaru. Taipini bija plašākā un spēcīgākā no šīm kustībām, bet tai aktīvi pretojās mantīgo un priviliģēto šķiru pārstāvji, pat veidojot savas privātās armijas, kuras cīnījās efektīvāk par imperatora spēkiem. Daudziem ķīniešiem nebija pieņemama degsme, ar kādu taipini apkaroja tradicionālās reliģijas – daoismu un budismu; citiem – taipinu vēršanās pret tradicionāliem netikumiem: opiju un tabaku, alkoholu, azartspēlēm un prostitūciju. Pašu taipinu vadoņu vidū laiku pa laikam uzliesmoja nežēlīgas varas cīņas. Savukārt rietumvalstis, kad bija sakāvušas Ķīnu karā un ieguvušas no imperatora kārotās privilēģijas, drīzāk sliecās atbalstīt Pekinas centrālo varu tās cīņā pret dumpiniekiem.

„Debešķīgais valdnieks” Huņs Sjucjuaņs, smagas depresijas un progresējošas plānprātības mocīts, izdarīja pašnāvību 1864. gada jūnija beigās, kad Nankina jau mēnesi atradās dzelžainā imperatora spēku ielenkumā. Pāris dienas vēlāk valdības spēki ieņēma Zeltpurpura kalnu – stratēģisku augstieni, kura tiem ļāva ar artilēriju apšaudīt visu pilsētu. Artilērijas uguns aizsegā izdevās izrakt tuneli pilsētas mūra tiešā tuvumā un piepildīt to ar sprāgstvielām. 1864. gada 19. jūlija pusdienlaikā šī superbumba eksplodēja, sagraujot daļu pilsētas mūra un paverot ceļu uzbrucējiem. Cīņas pilsētā bija sīvas un nežēlīgas. Taipinu armijā vēl nebija miris ticībā balstītais cīņas gars, tikmēr valdības kareivji mēdza aizmirst par kaujas uzdevumiem, nododamies mierīgo iedzīvotāju slaktēšanai un laupīšanai. Kaujas beigās sāka plosīties ugunsgrēks, kurā lielākā daļa Nankinas gāja bojā. Līdz ar Debesu pilsētas krišanu Taipinu sacelšanās liktenis bija izlemts.