Pēc Otrā pasaules kara beigām Padomju Savienība tiecās pakļaut savai kontrolei visu Vāciju. Par pirmo soli bija jākļūst kontroles iegūšanai pār rietumu sabiedroto okupācijas zonām Rietumberlīnē – šai nolūkā PSRS 1948. gada 19. jūnijā uzsāka Berlīnes blokādi.

1945. gada maijā Otrā pasaules kara uzvarētājas valstis sadalīja sakauto Vāciju četrās okupācijas zonās – britu, amerikāņu, padomju un franču. Četrās zonās tika sadalīta arī galvaspilsēta Berlīne, un tā pašā padomju okupācijas zonas viducī izveidojās rietumu sabiedroto anklāvs. Jau otrajā pēckara gadā sāka iezīmēties atšķirības Rietumvalstu un padomju politikā attiecībā pret Vāciju. Ja Rietumvalstis arvien noteiktāk atbalstīja savu okupācijas zonu ekonomisko integrāciju un 1948. gada pirmajā pusē iezīmējās kurss arī uz Vācijas politisku atkalapvienošanu, tad Padomju Savienība turpināja nesaudzīgi izvest no savas okupācijas zonas rūpniecības iekārtas, bet padomju okupācijas iestādes rūpējās, lai Padomju zonas pašvaldībās pie varas nonāktu vācu komunisti.

Staļins sarunās ar vācu un citu Austrumeiropas kompartiju līderiem neslēpa, ka viņa mērķis ir ar laiku padarīt visu Vāciju par komunistu pārvaldītu Padomju Savienības satelītvalsti. Par pirmo soli šī plāna realizācijā bija jākļūst Berlīnes rietumdaļas pārņemšanai padomju kontrolē. „Kas notiek ar Berlīni, notiks ar visu Vāciju; kas notiks ar Vāciju, notiks ar visu Eiropu,” tā pravietiski paziņoja  padomju ārlietu resora vadītājs Vjačeslavs Molotovs.

Par konkrēto iemeslu situācijas saasinājumam kļuva Rietumvalstu plāns ieviest Vācijas rietumdaļā jaunu valūtu – doičmarku, ko padomju puse uztvēra kā naidīgu un prettiesisku rīcību. 1948. gada 18. jūnijā Rietumu sabiedrotie paziņoja par doičmarkas laišanu apgrozībā no 21. jūnija, un jau nākamajā dienā – 1948. gada 19. jūnijā – padomju okupācijas spēki sāka īstenot Berlīnes blokādes pasākumus. Padomju posteņi sāka aizturēt un pārmeklēt pasažieru vilcienus un automašīnas, kas devās uz un no Berlīnes, un pieprasīja, lai piegādēm pa ūdensceļiem tiktu saņemtas īpašas padomju atļaujas. Turpmākajās pāris nedēļās autotransporta, ūdenstransporta un dzelzceļa satiksme pakāpeniski tika pilnīgi pārtraukta, 25. jūnijā izbeigtas arī pārtikas piegādes Rietumberlīnei no padomju zonas. Izrādījās, ka Rietumu sabiedrotie, paļaujoties uz padomju labo gribu, nav noslēguši nekādas vienošanās par sauszemes satiksmes nodrošināšanu ar Rietumberlīni.

Kopš šī brīža vienīgais ceļš, pa kuru sabiedroto karaspēks Berlīnē un arī rietumberlīnieši varēja saņemt visu izdzīvošanai nepieciešamo, bija trīs gaisa koridori, par kuru izmantošanu, par laimi, vienošanās bija noslēgta.

Tikai dažus gadus iepriekš lidmašīnu motoru rūkoņa virs pilsētas bija šausminājusi berlīniešus ar kārtējās bombardēšanas briesmām. Tagad šī cauru diennakti neapklustošā skaņa nomierināja un viesa cerību. Operācijas vadītājam, amerikāņu ģenerālim Viljamam Tenneram izdevās organizēt precīzu un raitu lidmašīnu plūsmu uz Tempelhofas lidostu, un to nespēja kaut cik jūtami kavēt nedz padomju viltus radiosignāli, nedz sarkanzvaigžņotie iznīcinātāji, kuri pastāvīgi bīstami manevrēja transportlidmašīnu tuvumā un dažreiz pat šāva – gan tikai garām. Franču sektorā, Tēgelas rajonā rekordtempā tapa jauns lidlauks. Vīriešu Berlīnē bija palicis maz, un šo lidostu franču inženieru vadībā būvēja lielāko tiesu vācu sievietes, smagi strādādamas dienu un nakti. Galu galā 1949. gada pavasarī Berlīnē pa gaisu nogādāto kravu apjoms pārsniedza to, kas pirms blokādes tika piegādāts pa zemi un ūdeni. Ciezdams smagus zaudējumus propagandas frontē, Staļina režīms piekāpās un 1949. gada maijā blokādi pārtrauca.