Par gadskaitļa precizitāti vēsturnieki nav vienisprātis, taču, domājams, 1051. gada 19. maijā notika laulības starp franču karali Henriku I un Kijevas lielkņaza Jaroslava Gudrā meitu Annu. Šīs laulības apliecina tālaika Kijevas Krievzemes plašos sakarus, un to, ka arī tais tālajos laikos gana ciešas saiknes vienoja Eiropas austrumus un rietumus.

Kāds 12. gs. tapis franču baznīcas hronika teksts, kura oriģināls, jādomā, rakstīts vēl gadsimtu agrāk, min, ka 1048. gadā pēc Kristus dzimšanas franču karalis Henriks nosūtījis sūtniecību uz Rabastijas zemes galvaspilsētu Kionu pie tās ķēniņa Oreslava, saukta arī par Gregoru. Šī sūtniecība pārvedusi karalim līgavu – minētā Oreslava meitu Annu. Savādie nosaukumi visdrīzāk atspoguļo ne pārāk izglītoto mūku pārrakstītāju misēkļus, boksterējot oriģināla pabalojušos burtus. Zem „Rabastijas” vārda slēpjas „Rusija”, resp. – Krievzeme, un Kiona ir nekas cits kā Kijeva. „Karalis Oreslavs” ir Kijevas lielkņazs Jaroslavs, saukts Gudrais, kristītā vārdā Georgijs. Lielkņaza meita Anna tika izdota par sievu Francijas karalim Henrikam I no Kapetingu dinastijas, un abu laulības notikušas, visticamāk, 1051. gada Vasarsvētkos, proti, 19. maijā.

Jaroslavs Gudrais bija lielkņaza Vladimira, Krievzemes kristītāja dēls, un tieši viņa laikā kristietība tā pa īstam sāka iesakņoties līdz tam pagāniskajā zemē. Tika celtas baznīcas un dibināti klosteri, kas kļuva par izglītības centriem. Milzu līdzekļus valdnieks tērējis grāmatu tulkošanai no grieķu valodas un pārrakstīšanai. Un līdz tam nepieredzēti plaši izvērtās arī Kijevas sakari ar citām zemēm. Ja līdz Jaroslavam ciešākas saiknes Krievzemei bija ar kaimiņvalstīm – Poliju, Ungāriju un Volgas Bulgāriju; protams, arī ar Bizantiju dienvidos un Skandināviju ziemeļrietumos, tad viņa laikā regulāri kontakti iedibinājās arī ar Svētās Romas impēriju un citām Rietumeiropas zemēm. Tiem laikiem tradicionāli labākā garantija draudzīgām attiecībām bija dinastiskas laulības. Pats Jaroslavs bija precējies ar zviedru ķēniņa Ūlofa meitu Ingegerdu, savu vecāko meitu Elizabeti izdevis norvēģu karalim Haraldam Skarbajam, vidējo Anastasiju – Ungārijas karalim Andrāšam I, jaunākā Anna, tātad, tika Francijas Henrikam.

Precīzs Annas dzimšanas gads nav zināms, taču var lēst, ka, izejot pie vīra, viņai bija apmēram 20 gadi. Henriks, kura pirmā sieva bija mirusi gadu pēc laulībām, bija apmēram divreiz vecāks. Par laulāto attiecībām var spriest tikai no netiešām liecībām, taču ir pamats domāt, ka tās nav bijušas īsti harmoniskas un Henrika dzīves pēdējos gados pavisam vēsas, ciktāl karalienes vārds pat teju nozūd no karaļa kancelejas dokumentiem. Anna nepārprotami bijusi diezgan patstāvīga būtne, kam bijis savs vārds sakāms dinastijas lietās. Par to liecina, piemēram, viņas pirmdzimtajam, nākamajam karalim dotais vārds – Filips. Šis grieķu vārds bija pilnīgi eksotisks tālaika Rietumeiropā un norādīja uz Annas dzimtas saistību ar Bizantijas imperatoru namu. Pēc šī pirmā Filipa vārds kļuva populārs, un to valkājis ne viens vien Francijas, Spānija un citu Eiropas valstu monarhs.

Kad devītajā gadā pēc laulībām Henriks mira, Anna kļuva par mazgadīgā Filipa aizbildni un reģenti, taču jau gadu vēlāk izgāja par sievu pie Valuā grāfa Raula, atstādama rūpes par valsti un dēlu otram reģentam un viņa tēvocim Flandrijas grāfam Boduēnam. Laulības ar Raulu bija skandalozas, jo savu pirmo sievu grāfs bija vienkārši patriecis. Baznīca, protams, iebilda pret šo divsievību un oficiāli izslēdza Raulu no savas draudzes, bet varenajam feodālim, kura īpašumi bija lielāki nekā paša karaļa domēns, tas lielas raizes nesagādāja. Annas un Raula laulība ilga trīspadsmit gadus, līdz vīra nāvei, bet par cik gadiem viņa pārdzīvojusi savu otro laulāto draugu, drošu ziņu trūkst. Iespējams, Kijevas Annas šīs zemes gaitas beidzās jau drīz pēc tam, varbūt viņai bija lemti vēl kādi trīs, varbūt pat vairāk nekā desmit gadi. Katrā ziņā viņas mūža ilgums lēšams starp 40 un 55 gadiem, kas visumā atbilst viduslaiku dzīves ilguma standartam. Arī Annas kapavieta gadsimtu ritējumā zudusi, un viņa neatdusas līdzās nedz karalim Henrikam, nedz grāfam Raulam.