19. marts. Krievijas cars Pēteris I uzsāk "lielo viesošanos"

1697. gada 19. martā Krievijas imperators Pēteris I dodas lielajā Eiropas apceļošanas turnejā. Par „lielo viesošanos" nodēvētais ceļojums paredzēja Krievijas augstmaņu un valstsvīru viesošanos centrālās Eiropas zemēs. Sākās šis ceļojums Rīgā.

Lielā viesošanās jeb Вели́кое посо́льство sākās 1697. gada 19. martā. Ceļā no Maskavas uz Rīgu izbrauca vairāki simti Krievijas valsts pārvaldes pārstāvju, vairākos simtos pajūgu. Dažādas mantas, viesi, augstdzimuši pārstāvji, tā visa bija tik daudz, ka izbraukšana no Maskavas ilga aptuveni nedēļu. Tik ilgu laiku vajadzēja, lai visa lielā svīta varētu bez pārpratumiem izkļūt no pilsētas.

Galvenie mērķi Pētera I vizītei bija iepazīties ar vairāku Eiropas valstu vadītājiem un nodibināt draudzīgas attiecības. Kultūras apmaiņa iedrošinātu eiropiešus uzticēties Krievijai, kura Pētera I laikā cerēja gluži vai izcirst sev logu uz Eiropu. Šim nolūkam bija nepieciešami arī nelieli sagatavošanās darbi.

Visu pirmām kārtām bija jāpanāk eiropiešu atbalsts  cīņai pret Osmaņu impēriju un Krimas hanistēm. Tādā veidā gudrais Krievijas valdnieks cerēja nodrošināt stabilu pieeju Melnajai jūrai. Papildus vēl bija svarīgi sagatavoties Ziemeļu karam pret Zviedriju, kurā Krievijai bija nepieciešami sabiedrotie Eiropā.

Pēteris I vēsturē ir zināms kā liels maskēšanās cienītājs. Viņš arī „lielās viesošanās" laikā nevēlējās pievērst savai personībai pārāk lielu uzmanību, tāpēc ceļoja kā Pēteris Mihailovs. Protams tā bija naiva iedoma pašu cilvēkiem, jo raženais Pētera augums un stāja tāpat viņu nodeva.

Diplomātiskā misija sākās caur Rīgu, kas vēl atradās Zviedrijas karaļa valdījumā. Pēteris bija dzirdējis par pilsētas drošajiem mūriem un nocietinājumiem, tāpēc pats vēlējās tos apskatīt. Taču gubernators Dālbergs viņam šo prieku liedza. Pēteris 1-ais nosauca Rīgu par nolādētu vietu, taču tajā pašā laikā arī pierakstīja savā ceļojuma žurnālā, ka nocietinājumus apsargā kārtīgi, vienīgi vietām tie nav pilnībā pabeigti. Tātad, cīnīties par pilsētu var, ja izmanto tās mūru vājās vietas. Vēlāk misija apciemoja arī citas Latvijas pilsētas, tostarp Jelgavu, kur neoficiālā vizītē Pēteris I tikās ar Kurzemes hercogu.

Lielā svīta, kas ceļoja caram pa pēdām, lēnām devās uz dienvidiem. Novgorodas, Sibīrijas un Beļjovskas gubernatoriem un galminiekiem bija uzticēts vadīt diplomātiskās sarunas Savukārt pats valdnieks no Liepājas ar kuģi aizceļoja uz mūsdienu Kaļiņingradas teritoriju. Kēnigsbergā viņš tikās ar topošo Prūsijas karali Frīdrihu I.

Lielākajā daļā šī ceļojuma Pēteris I inkognito tikās ar vairākiem varas vīriem. Viņš pārrunāja iespējamās sadarbības formas un papildus arī lika saviem adjutantiem vervēt zinošus inženierus un karavīrus algotņa darbiem Krievijā. Piemēram Prūsijā viņš paguva apgūt artilērista iemaņas no pieredzējušā apakšpulkveža fon Šternfelda.

Bet bez izklaidēm pie lielgabala Pēteris nodarbojās arī ar politiku. Vistiešākā veidā, risinot Polijas jautājumu. Polijā bija iestājies starp valdnieku posms, kad pretendentu uz troni bija tik daudz, ka nebija iespējams saprast kādā virzienā valsts dosies. Pētera Pirmā galvenais uzsvars bija, lai kurš valdītu Polijā, galvenais, ka Polija nepamet svēto savienību pret turku sultānu.

Viesošanās Holandē bija īpaši nozīmīga, tā kā holandiešu amatnieki bija vieni no labākajiem kuģu būvētājiem pasaulē. Pēteris Pirmais zināja, ka flotei būs izšķiroša nozīmē, turklāt arī pats bija liels jūrniecības entuziasts. Uz vairākiem mēnešiem cars sev izkārtoja atļauju sekot labākajiem kuģu amatniekiem Amsterdamas dokos. Tur Pēteris Pirmais apguva ļoti vērtīgas kuģu būves zināšanas.

„Lielā viesošanās" turpinājās arī citās valstīs. Krievijas delegāti aizbrauca uz Angliju, Austriju, vienīgi līdz Venēcijai netika. Poļu-krievu sarunās Pēteris Pirmais panāca sev vēlamo savienību pret Zviedriju. „Lielā viesošanās" bija sasniegusi savus mērķus, jo jau 1700. gadā sākās Ziemeļu karš. Tajā pašā laikā, rūpīgi izvēlētie augstmaņi bija lieliski aizstāvējuši draudzīgo krievu pozīcijas. Dziesmas, dzērieni un izpriecas augām naktīm, tas viss palīdzēja lielai daļai eiropiešu galminieku teikt, jauki, ka atbraucāt ciemos. Pēc vairāk nekā divu gadu ilgas ceļošanas, viesi griezās mājup.