Krievijas Eiropas daļas ziemeļaustrumos, Volgas baseinā atrodas Pjanas upe. Tās nosaukums, iespējams, saistīts ar krievu vārdu „pjana”, kas nozīmē „piedzērusies”. Vietējā tautas etimoloģija to skaidro ar upes līkumoto un vietām mainīgo gultni, kas atgādinot dzērāja streipuļojošo gaitu. Cita versija saista nosaukumu ar vēsturisku notikumu – kauju starp krievu un tatāru spēkiem, kas Pjanas krastos risinājās 1377. gada 2. augustā.

Krievu hronika vēsta:

„Tai pašā gadā no Zilās ordas pāri Volgai pārnāca kāds ķēniņdēls Arapša, un sadomāja šis iet karā pret Ņižņijnovgorodu. Kņazs Dmitrijs Konstantinovičs par to nosūtīja ziņu savam svainim, lielkņazam Dmitrijam Ivanovičam. Tad nu lielkņazs Dmitrijs, daudz karotāju savācis, ieradās pie Ņižņijnovgorodas ar lielu un draudīgu karaspēku. Bet nebija nekādu ziņu par ķēniņdēlu Arapšu, un tad nu lielkņazs atgriezās Maskavā. Bet pret tatāriem izsūtīja savus vojevodas, un ar tiem Vladimiras, Perejaslavļas, Jurjevas, Muromas, Jaroslavļas karadraudzes. Bet Suzdaļas kņazs Dmitrijs nosūtīja turp savu dēlu kņazu Ivanu, arī kņazu Semjonu Mihailoviču, un līdz ar tiem arī vojevodas un daudz karotāju.

Un sapulcējās liels karaspēks, un pārgāja tie pāri Pjanas upei. Un pienāca viņiem vēstis par to, ka ķēniņdēls Arapša ir pie Volčjas upes. Un viņi izturējās bezrūpīgi, par briesmām nedomādami: vieni – savas bruņas savas ratos salika, citi – turēja tās saiņos, dažiem metamšķēpu uzgaļi palika kātos neuzmaukti, bet vairogi un pīķi – cīņai nesagatavoti. Un jādelēja tie visi, sprādzes atsprādzējuši un apģērbu no pleca nometuši, no karstuma sasvīduši, jo laiks bija sutīgs. Bet ja pa ciemiem tuvumā atrada kur medu vai alu, tad dzēra to bez mēra, un piedzērās, un piedzērušies apkārt jādelēja. Patiesi – aiz Pjanas upes piedzēruši. Bet vadoņi, gan viņu kņazi, gan bajāri, gan dižmaņi un vojevodas, tie visi izklīda, lai pamedītu, izpriecas sev sarīkoja, it kā pašu mājās būdami.

Bet tai pašā laikā pagānu mordviešu kņazi slepeni pieveda tatāru karaspēku no Mamaja ordas pret mūsu kņaziem. Un kad mūsējie nonāca līdz Šiparai, tad pagāni, ātri piecos pulkos sadalījušies, strauji un negaidīti uzbruka mūsējiem no aizmugures un sāka nežēlīgi mūsējos cirst, durt un skaldīt. Mūsējie, savukārt, nepaguvuši kaujai sagatavoties un neko neiespēdami, bēga uz Pjanas upi, bet tatāri tos vajāja un apkāva.”

Šodien grūti spriest, cik liela loma graujošajā sakāvē, kuru cieta krievu spēki, bijusi pļēgurošanai un militārās disciplīnas neievērošanai, un vai upes vārds patiešām cēlies šī atgadījuma dēļ. Ticamāka gan šķiet versija, ka upei tās vārds bijis arī pirms tam, jo hidronīmi – ūdeņu nosaukumi – vēstures gaitā mainās reti. Iespējams pat, ka upes vārds ietekmējis priekšstatus par kauju. Sakāve pie Pjanas, kaut arī Krievzemei sāpīga, tomēr nebija izšķiroša. Tatāru hans Arabšahs Muzafars, kas ir tas pats hronikā piesauktais „ķēniņdēls Arapša”, nākamajos mēnešos gan pamatīgi izpostīja bez aizsardzības palikušās Ņižņijnovgorodas un Rjazaņas kņazistes, tomēr jau nākamajā gadā citētajā hronikā pieminētais Maskavas lielkņazs Dmitrijs Ivanovičs sakāva ordiešus pie Vožas upes, bet vēl pēc diviem gadiem – 1380. gadā – svinēja vēsturisko uzvaru Kuļikovas laukā.