962. gada 2. februārī Romas pāvests Jānis XII Svētā Pētera katedrālē svinīgi uzņem vācu zemju valdnieku Ottonu I. Viņš pasniedz karalim imperatora kroni, kas rada jaunu impēriju – no šīs dienas Eiropā ir tapusi jauna valsts - Svētās Romas impērija.

 

Ideja apvienot vienā valstī visus kristiešus un ievērot Dieva baušļus zemes virsū, radās jau Kārļa Lielā laikā. Tomēr viņam šī ideja īsti neizdevās, tomēr sapnis par valsti, kas būtu balstīta kristietismā, saglabājās. Galvenais uzdevums bija radīt priekšnoteikumus Dieva valstības iemiesošanai uz Zemes. Šādā plānā valdniekam bija jākļūst par to, kurš gādā par pavalstnieku mieru un garīgo dzīvi.

Taču daudzas no šīm idejām izgāzās. Kārļa Lielā valsts nepiepildīja savus sapņus. Tāpēc arī divus gadsimtus pēc viņa nāves vēl joprojām tika meklētas iespējas, kā piepildīt skaisto vīziju. Ottons I bija spēcīgākais valdnieks vācu zemēs. Viņš ar savu karaspēku pakļāva kaimiņzemju valdniekus un piespieda viņus kļūt par saviem vasaļiem. Ottons arī cerēja, ka viņam izdosies iekarot visu Itālijas teritoriju, lai atjaunotu sapni par diženo valsti.

962. gadā, kad Ottons ieradās Romā, pāvests bija Jānis XII. Baznīcas galva nedzīvoja pēc svētajiem priekšrakstiem, kā īstam kristietim pienāktos dzīvot. Zināms, ka viņa lielākā vājība bija nespēja atteikties no izvirtušās dzīves, kurā galvenā loma bija atvēlēta izpriecām. Ottonam savukārt bija nepieciešama pāvesta vara, jo vācu zemēs bija grūti iegūt spēcīgu atbalstu no vietējās aristokrātijas. Tā kā šīs zemes bija ļoti sadrumstalotas, Ottons atrada iespēju nostiprināt savu varu caur reliģiju. Visās zemēs ievēroja Kristus mācību, tāpēc arī Ottons vairāk paļāvās uz bīskapu un klosteru atbalstu. Viņam bija nepieciešams, lai pāvests dod atļauju Magdeburgu noteikt kā reliģisko centru. Jānis XII piekrita, jo Ottons palīdzēja viņam saglabāt pāvesta varu Romā, cīnoties ar Romas aristokrātiju. Savukārt, valdnieks Ottons, apmaiņā pret pakalpojumu pāvestam, prasīja no viņa zvērestu uzticībā. Jānis XII to viņam deva un 962. gada 2. februārī kronēja Ottonu Pirmo par Svētās Romas impērijas pirmo imperatoru. Tā radās valsts, kas vēlējās iemiesot Kārļa Lielā idejas par taisnīgumu uz zemes.

Taču pāvests savu izlaidīgo dzīves veidu nemainīja. Ottons nebija naivs un pēc Romas ieņemšanas piekodināja vietējo aristokrātiju, ka pāvesta atrašanos augstajā amatā ir jāsaskaņo ar imperatoru. Pirms prombraukšanas no Romas Ottons aicināja pāvestu mitēties un cīnīties ar saviem grēkiem. Zināms, ka tas Jāni XII sadusmoja. Viņš apzinājās, cik ietekmīgs ir kļuvis Ottons I. Lai vājinātu viņa varu, pāvests sāka atbalstīt vietējo valstiņu vasaļus. Pāvests cerēja, ka Svētās Romas impērijas valdnieks būs pārāk aizņemts ar miera nodrošināšanu impērijā.

Tomēr Jānis XII smagi kļūdījās. Ottons ne tikai tika galā ar dumpi, viņš atkal iekaroja Romu un nomainīja sev nevēlamo pāvestu. Ja šķita, ka visas problēmas ar pāvestu varu ir atrisinātas, tad Ottons kļūdījās. Viņam lojālo Jāņa pēcteci nācās apstiprināt atkārtoti pāvesta amatā. Ottona militārais spēks garantēja pāvesta uzticību. Tikmēr Svētās Romas impērijas nozīme Eiropas vēsturē ir nenovērtējama. Tā apvienoja lielāko daļu vācu zemju, daļu Francijas, Itālijas un Čehijas. No šīs impērijas pamata izauga valstiskie veidojumi, kas vēlāk pārauga Vācijas valstī. Savukārt Ottons I tiek minēts kā viens no visu laiku dižākajiem un spējīgākajiem valdniekiem Eiropas vēsturē.