1841. gadā Saksijas galvaspilsētā Drēzdenē atklāja jaunu opernamu (attēlā). Jaunā forma ietvēra sevī arī jaunu saturu. Tā 1843. gada 2. janvārī Drēzdenes operteātra priekškars pirmo reizi vērās jaunai operai "Klīstošais holandietis". Pie diriģenta pults - pats komponists, tobrīd vācu opermākslas uzlecošā zvaigzne Rihards Vāgners.

Vēlāko laiku mūzikas vēsturnieku skatījumā šim notikumam bija izšķiroša nozīme. "Klīstošais holandietis" apliecināja Riharda Vāgnera radošo briedumu un iezīmēja pavērsienu pretī tam oriģinālajam, tikai un vienīgi vāgneriskajam operas radīšanas principam, kas licis viņam piešķirt īpašu vietu visu laiku operas komponistu vidū. Ja vēl tikai dažus gadus agrāk kāds būtu izteicis šādu diženas nākotnes prognozi Vāgneram - nu kaut vai Rīgā, kur viņš tobrīd bija nolīgts par Pilsētas teātra diriģentu, - droši vien to neviens neņemtu nopietni. Toreizējā Krievijas Vidzemes guberņas galvaspilsētā jaunais diriģents pirmām kārtām bija izpelnījies neuzticama debitora reputāciju un galu galā bija spiests pamest pilsētu nelegāli. Vāgneru pāris it kā tikai uz kaimiņu Kurzemes guberņu. No turienes ceļotāji kaut kā izmānījās pāri robežai Prūsijā un Pilavas ostā pierunāja kuģa "Tetīda" kapteini bez vajadzīgajiem papīriem nogādāt laulātos draugus Londonā. Ziemeļjūrā "Tetīdu" pārsteidz vētra, kuģis meklē patvērumu Norvēģijas fjordos, un tas izrādās ļoti vērtīgs notikums pasaules mūzikas vēsturei. Kā raksta Vāgners: "Ceļojums cauri norvēģu klintīm bija brīnišķīgs iespaids manai iztēlei, leģenda par Klīstošo holandieti, kuru zināja arī kuģa jūrnieki, ieguva sevišķu, savādu nokrāsu, kādu tai varēja piešķirt tikai šie mani piedzīvojumi jūrā."

Leģendai par kapteini, kuram lemts kuģot līdz pastarās tiesas dienai, ir sena vēsture. Jau viduslaikos sastopams stāsts par kapteini Falkenburgu, kuram tā jāklīst pa Ziemeļjūru, jo kauliņu spēlē tas paspēlējis velnam savu dvēseli. 1826. gadā "Klīstošais holandietis" iezēģelēja profesionālās literatūras ūdeņos, kad angļu dramaturgs Eduards Ficbols saraksta melodrāmu "Klīstošais holandietis". Šo skatuves darbu Londonā vērojis vācu dzejnieks Heinrihs Heine un piesaucis savā satīriskajā romānā "Fon Šnāblevopska kunga memuāri" - grāmatā, kas jau Rīgas periodā nonākusi Riharda Vāgnera rokās. Vāgners traktē šo sižetu tās simboliskajā, arhetipiskajā līmenī. Viņš pats par šo leģendu raksta: "Viduslaiku beigās dažas tautas modināja sevī jaunu, darbīgu dzīves dziņu: pasaulvēsturiski pašu spilgtāko izpausmi tā guva atklājumu instinktā. Jūra pārtapa dzīves telpā, tomēr tā vairs nebija hellēņu pasaules mazā Vidusjūra, bet gan Pasaules jūras jozumi. Šeit saskatāmas iepriekšpastāvošās pasaules beigas."