Kad karaļa Čārlza I pārliecība, ka viņš ir valdnieks no Dieva žēlastības, sadūrās ar parlamenta uzskatu, ka karalis valda ar tautas piekrišanu, Anglijā uzliesmoja pilsoņu karš. Rojālistu un parlamentāriešu armiju kaujā pie Mārstonmūras 1644. gada 2. jūlijā izšķiroša izrādījās parlamentāriešu kavalērijas virsnieka Olivera Kromvela taktiskā prasme.

Manas paaudzes ļaudis par Anglijas pilsoņu karu 17. gadsimtā skolas grāmatās lasīja kā par Anglijas buržuāzisko revolūciju. Tā to traktēja ne tikai padomju vēsturnieki, bet arī marksistiskas ievirzes vēsturnieki pašā Lielbritānijā, un zināma loģika viņu spriedumos bija. Patiešām, ja līdz tam Britu salās diezgan daudz bija karots par to, kas valdīs, tad šoreiz pirmām kārtām karoja par to, kā valdīs. Proti, pilsoņu kara galvenais iemesls bija karaļa Čārlza I un angļu parlamenta atšķirīgie uzskati par monarha varas raksturu. Čārlzs uzlūkoja sevi par valdnieku „no Dieva žēlastības”, kurš par savu rīcību, attiecīgi, atbildīgs tikai Tā Kunga priekšā, savukārt parlaments bija citās domās. Konflikts nobrieda pamazām, līdz 17. gs. 40. gados nonāca līdz atklātai bruņotai cīņai. Britu pilsētas un flote pamatā nostājās parlamenta pusē, kamēr provincē lielāks atbalsts bija karalim. Kas attiecās uz muižniecību, tad tās ievērojami pārstāvji cīnījās kā vienā, tā otrā pusē.

Sākotnēji katram no pretiniekiem bija ne vairāk par 15 000 vīru, tomēr abas armijas strauji auga. Bez tam karadarbībā iesaistījās arī Skotijas armija. Čārlzs bija arī skotu karalis, un arī Skotijā viņa varas ambīcijas bija izraisījušas konfliktu – faktiski jau karaļa pieprasījums piešķirt naudu karošanai pret nepakļāvīgajiem skotiem arī bija galvenais iemesls viņa konfliktam ar parlamentu. Tagad karaļa pretinieki no Skotijas Lēvenas grāfa vadībā iemaršēja Ziemeļanglijā un pievienojās parlamentāristiem, kurus komandēja lords Fērfakss un Mančesteras grāfs. Šī apvienotā armija aplenca Jorkas pilsētu, kuru aizstāvēja rojālistu garnizons ar Ņūkāslas marķīzu priekšgalā. Jorkai palīgā steidzās karaļa radinieks Reinas princis Ruperts, kurš līdz tam nebija zaudējis nevienu kauju. Abas armijas sastapās 1644. gada 2. jūlijā vietā, ko dēvēja par Mārstonmūru – burtiskā tulkojumā Mārstonas mauru vai Mārstonas muklāju. Šeit, dubļainos laukos un mitrās pļavās, tika izcīnīta Anglijas pilsoņkara lielākā un, savā ziņā, izšķirošā kauja.

Pati kauja bija ļoti juceklīga un nejaušībām bagāta. Pretinieki ilgi nevarēja saņemties uzbrukumam, un kad parlamentāristu spēki beidzot izšķīrās iet uzbrukumā, bija jau vēla pēcpusdiena. Drīz iestājās tumsa, un kauja turpinājās mēnesnīcā. Jāatceras, ka pazīšanās zīmes abām armijām bija diezgan nosacītas, no attāluma bieži nācās grūti atšķirt, vai priekšā ir savējie, vai pretinieki. Pēc aculiecinieku stāstiem, turpat vai puse abu armiju karotāju kaujas laikā bēga, pārliecināti, ka viņu puse cietusi sakāvi. Šādā juceklī stratēģa talants, kāds nenoliedzami bija princim Rupertam, vairs nebija izšķirošais. Vairāk nozīmēja atsevišķu vienību komandieru prasme vadīt sev uzticētos spēkus, un šāds komandieris izšķirošajā vietā un laikā arī atradās – parlamentāristu vidū. Tas bija Mančesteras kavalērijas ģenerālleitnants Olivers Kromvels un viņa komandētais pulks, tā dēvētie „Tēraudsāni”. Tieši šo trīstūkstoš jātnieku trieciens pretinieka kavalērijai izšķīra cīņas likteni pie Mārstonmūras.

Anglijas pilsoņu karš nebeidzās turpinājās vēl septiņus gadus, tā gaitā karalis Čārlzs I bija spiests padoties parlamenta spēkiem, tika notiesāts kā valsts nodevējs un sodīts ar nāvi. Tomēr rojālistu sakāve nebūt nenozīmēja parlamenta visvarenību. Pašu parlamentāriešu starpā nevaldīja vienprātība, un arvien lielāku nozīmi valsts politikā sāka ieņemt jauns spēks – armija un tās virspavēlnieks Olivers Kromvels. Viss loģiski beidzās ar parlamenta padzīšanu, militāru diktatūru, un kad pēc Kromvela nāves sākās varas cīņas jau pašas armijas iekšienē, kas draudēja valstij ar pilnīgu haosu, Skotijas gubernators sers Džordžs Monks uzņēmās iniciatīvu, veda savus skotus uz dienvidiem, sasauca jaunu parlamentu, un tas aicināja Čārlza I dēlu ieņemt tēva troni. 1660. gadā Lielbritānijai atkal bija karalis – Čārlzs II.