Slāvu kongresa sanākšana Prāgā, toreizējās Austrijas impērijas Bohēmijas provinces centrā, 1848. gada 2. jūnijā bija saistīta ar vispārējo liberālo un nacionālo revolūciju un kustību vilni, kas šai gadā pārņēma Eiropu. Kongresā savas nacionālās tieksmes un tiesības manifestēja čehi, slovāki, poļi, ukraiņi, horvāti, slovēņi un serbi. Tas kļuva par vienu no pirmajiem soļiem ceļā uz vairāku šodien neatkarīgu nacionālo valstu izveidi.

1848. gada revolucionārā kustība Eiropā vēsturē pazīstama ar „Tautu pavasara” nosaukumu. Uz savas valsts izveidi tiecās līdz tam sadrumstalotā vācu nācija, un 1848. gada maijā sanāca t.s. Frankfurtes parlaments – vāciešu nacionālais kongress. Klāt bija arī vācieši no Austrijas impērijas, un tas sevišķi akcentēja problemātisko situāciju, kādā augošā vācu nacionālisma priekšā izrādījās citas Centrāleiropas tautas. Austrija bija veidojusies kā Hābsburgu dinastijas impērija, kur vācu valoda bija valsts pārvaldes, kultūras un lietvedības valoda, taču šai valstī dzīvoja arī daudzas citas tautas, jo sevišķi daudz vairāku slāvu tautu piederīgo. Kāds varēja būt šo topošo nāciju liktenis, ja Austrijas vācieši iekļautos vienotas vācu valsts izveidē? Šī jautājuma satraukti, impērijas slāvu tautu pārstāvji organizēja Pirmo Slāvu kongresu, kas sanāca Prāgā 1848. gada 2. jūnijā.

Kongresa iniciatori bija čehu un slovāku nacionālās kustības darbinieki, un viņu pārstāvju kongresā bija visvairāk – 237 no 340 delegātiem. No citām Austroungārijas impērijas tautām bija pārstāvēti horvāti, slovēņi un serbi, kuri veidoja kongresa Dienvidslāvu sekciju ar 42 delegātiem, kā arī Galīcijas poļi un ukraiņi, tolaik dēvēti par rusīniem; kongresa Poļu-rusīnu sekcijā bija 61 delegāts. Balsstiesības bija paredzētas tikai Austrijas impērijas pavalstniekiem, taču līdzadraboties drīkstēja arī viesi – slāvu tautu pārstāvji no kaimiņvalstīm. Pamatā tie bija poļi no Krievijas impērijā ietilpstošās t.s. Kongresa Polijas un Prūsijas ķeizarvalsts poļu apgabaliem. Tiek minēts, ka bijuši arī lietuviešu delegāti, taču populāros avotos sīkāku ziņu trūkst, un, domājams, tie bijuši nevis etniski lietuvieši, bet gan poļi no Kongresa Polijā ietilpstošās Suvalkijas. Kas attiecas uz Osmaņu impērijas dienvidslāvu tautu pārstāvjiem – bulgāriem, serbiem u.c. – viņu ierašanos nepieļāva Osmaņu vara. Vienīgie Krievijas cara pavalstnieki kongresā bija autonomās Kongresa Polijas pārstāvji, kā arī krievu revolucionārs Mihails Bakuņins, vēlākais anarhisma pamatlicējs, kurš bija ieradies, nepakļaujoties reakcionārā cara Nikolaja I aizliegumam.

Kongresā dominēja t.s. austroslāvisma idejas – doma, ka Austrija jāsaglabā un jāveido kā federatīva vienlīdzīgu nāciju valsts. Šādā valstī slāvu tautas būtu lielākā, tātad – dominējošā grupa, un šī jaunā Austrija kļūtu par pretsvaru vācu ekspansionismam un arī ungāru centieniem asimilēt kādreizējās Ungārijas karalistes slāvu tautas. Austroslāvisma idejas pauda čehu politiķis Františeks Palackis, slovāku literāts Pavels Jozefs Šafāriks, horvātu aristokrāts un Austrijas armijas feldmaršals Josips Jelačičs. Taču netrūka arī radikālāku ideju. Kā kongresā teica slovāku dzejnieks un valodnieks Ļudovīts Štūrs: „Austrijai aizejot bojā, mēs bojā neaiziesim.” Tomēr Prāgas kongress pamatā distancējās no panslāvisma – idejas par kādas slāvu politiskās kopības izveidi. Visradikālāk noskaņotā izrādījās Poļu-rusīnu sekcija, kurā darbojās Bakuņins un poļu dzejnieks un filozofs Karols Libelts. Viņu ietekmē kongresā pieņemtajā „Manifestā Eiropas tautām” tika precīzāk definēta federatīvās Austrijas ideja, tika uzsvērtas poļu tautas tiesības un savu valsti.

Kongresa darbs aprāvās nepabeigts, kad 12. jūnijā uzliesmoja Prāgas sacelšanās. Dienu iepriekš mītiņa laikā ar šāvienu no pūļa tika nogalināta austriešu spēku komandiera ģenerāļa Vindišgreca sieva. Kareivji atklāja uguni, un nākamajā dienā pilsētā sāka slieties barikādes. Pēc nedēļu ilgušām cīņām, kuru laikā Prāgu apšaudīja ar artilēriju, sacēlušies kapitulēja. Sākās aresti, un starp apcietinātajiem bija arī vairāki kongresa delegāti. Tomēr, kaut aprāvies nepabeigts, Pirmais Slāvu kongress kļuva par nozīmīgu soli Centrāleiropas nāciju izaugsmes un atbrīvošanās procesā.