1982. gadā uzliesmoja militārs konflikts starp Lielbritāniju un Argentīnu. Pirmais smagais britu trieciens pretiniekam bija argentīniešu kreisera „Ģenerālis Belgrāno” nogremdēšana, kuru 1982. gada 2. maijā veica Karalisko Jūras spēku atomzemūdene „Iekarotājs”.

Savienoto Valstu Jūras kara flotes vieglais kreiseris „Fīniksa” tika nolaists ūdenī 1938. gadā. Kuģis atradās Pērlhārborā Japānas gaisa spēku uzlidojuma laikā 1941. gada 7. decembrī, vēlāk piedalījās daudzās Otrā pasaules kara operācijās Klusajā un Indijas okeāna, taču visās šajās cīņās guva, var teikt, vien dažas skrambas. „Fīniksai” bija lemts iet bojā citā militārā konfliktā, kļūstot par, šķiet, lielāko kopš Otrā pasaules kara beigām kaujā nogremdēto karakuģi un līdz šim vienīgo, kuru nogremdējusi atomzemūdene.

1946. gadā kreiseris „Fīniksa” tika izslēgts no aktīvās amerikāņu kara flotes sastāva un 1951. gadā pārdots Argentīnai, kur tika pārdēvēts par  „Ģenerāli Belgrano” – par godu argentīniešu 19. gs. neatkarības cīņu varonim. Kreiseris, kaut visai novecojis, joprojām bija viens no spēcīgākajiem Argentīnas Republikas Jūras spēku kuģiem arī 1982. gadā, kad izcēlās konflikts starp Argentīnu un Lielbritāniju Folklenda salu piederības dēļ.

Folklenda arhipelāgs, kuru argentīnieši dēvē par Malvinu salām, ir strīdus teritorija jau kopš 19. gs. 30. gadiem. Britu impērijai tolaik kā pirmajai izdevās nodrošināt šajā tālajā teritorijā ar skarbo klimatu pastāvīgu militāro klātbūtni, tomēr Argentīna allaž uzskatījusi Folklendas par sev piekritīgām. 1982. gadā ģenerāļa Lopoldo Galtjeri vadītā hunta nolēma ar militāru avantūru saglābt ekonomiskās stagnācijas pamatīgi sagandēto popularitāti un aprīļa sākumā okupēja arhipelāgu. Buenosairesas ģenerāļu aprēķins, ka briti nebūs gatavi militārai pretestībai, izrādījās aplams – Mārgaretas Tečeres valdība nosūtīja uz Atlantijas dienvidiem kara flotes operatīvo vienību ar desanta spēkiem. Kad britu ekspedīcija aprīļa beigās pietuvojās arhipelāgam, tai pretī tika nosūtīti argentīniešu jūras spēki. Divām trieciengrupām vajadzēja uzbrukt no ziemeļrietumiem, trešajai – no dienvidrietumiem; šīs trešās grupas nozīmīgākais kuģis bija kreiseris „Ģenerālis Belgrano”.

Ne viena, ne otra puse oficiāli nepieteica karu, taču briti pasludināja, ka 200 jūras jūdžu rādiusā ap Folklendām var uzbrukt jebkuram kuģim, kurš tiem šķitīs bīstams, savukārt Argentīnas karakuģus arī ārpus šīs zonas uzskatīs par leģitīmu mērķi. Tomēr kad britu atomzemūdene „Conqueror” – „Iekarotājs” – 30. aprīlī konstatēja argentīniešu kuģu vienību dažas jūdzes uz dienvidrietumiem no slēgtās zonas robežas, kapteinis Kriss Refords-Brauns nesteidzās rīkoties. Zemūdene nepamanīta sekoja argentīniešiem, un tikmēr valdība Londonā lēma, vai pavēlēt uzbrukt. Iespējams, izšķirošā bija zemūdenes pārtvertā argentīniešu viceadmirāļa Huana Lombardo pavēle „Ģenerālim Belgrano” mainīt kursu un doties britu ekspedīcijas spēku virzienā. Saņēmusi norādījumus no Londonas, „Conqueror” 1982. gada 2. maija pēcpusdienā izšāva uz kreiseri trīs torpēdas, no kurām divas trāpīja mērķī. Sevišķi postošs bija otrais trāpījums, kas caursita korpusu, saspridzināja kuģa mašīntelpu, pārtrauca elektrības padevi, pie tam uz vietas nogalinot, kā lēš, 275 cilvēkus. Jau pēc divdesmit minūtēm argentīniešu apkalpe bija spiesta pamest „Ģenerāli Belgrano”, kas drīz pēc tam nogrima. Katastrofā dzīvību zaudēja pavisam 323 cilvēki, kas ir teju puse no visiem argentīniešu zaudējumiem Folklendu konfliktā. Ar šo triecienu briti jau pašā kara sākumā demonstrēja savu tehnisko un taktisko pārākumu. Argentīnas Kara flote atgriezās savās bāzēs, kuras praktiski nepameta līdz pat kara beigām, savukārt argentīniešu gaisa spēki, kaut arī nodarīja britiem nozīmīgus zaudējumus, nespēja aizkavēt desanta izcelšanos Folklenda salās un to atgūšanu.