2. marts. Par Krievijas imperatoru kronē Aleksandru II

Krievijas imperators Nikolajs II Romanovs, valdījis 30 gadus, mira 1855. gada 18. februārī pēc vecā jeb 2. martā pēc jaunā stila. Jau tajā pašā dienā tika kronēts viņa dēls un varas turpinātājs Aleksandrs II, reizēm dēvēts par Atbrīvotāju.

1855. gada 18. februārī pēc vecā, jeb 2. martā pēc jaunā stila savas šīs zemes gaitas beidza Krievijas imperators Nikolajs I Romanovs. Šis Krievijas cars, kura tronī kāpšanu 30 gadus iepriekš bija apēnojusi t.s. Decembristu jeb Dekabristu sacelšanās, palicis vēsturē kā viens no despotiskākajiem un regresīvākajiem Krievijas valdniekiem. Valsts tika turēta stingrā policejiskā tvērienā, jebkādi nozīmīgi revolucionārie satricinājumi izpalika, taču, līdz ar to, lielā mērā tika nobremzēta tās attīstība laikā, kad Rietumeiropa piedzīvoja Industriālo revolūciju. 1853. gadā uzliesmoja Krimas karš, kurā Krievija karoja pret Lielbritānijas, Francijas, Turcijas un Sardīnijas koalīciju. Sliktās ziņas no frontes minētas kā iespējamais faktors, kas grāvis imperatora veselību un galu galā novedis viņu kapā 58 gadu vecumā, taču jau drīz pēc nāves izpaudās arī baumas par iespējamu pašnāvību. Lai kā arī nebūtu, jau tajā pašā dienā, 1855. gada 2. martā pēc jaunā stila, tika kronēts nākamais imperators, aizgājēja vecākais dēls Aleksandrs II.

Aleksandrs jau savas dzimšanas brīdī tika uzlūkots kā nākamais troņmantnieks, ciktāl viņa tēvočiem dēlu nebija. Viņš tika ļoti pamatīgi un vispusīgi izglītots, un, pēc visa spriežot, arī pareizi audzināts. Kā par valdnieku rakstīja viņa laikabiedrs, vēsturnieks Vasīlijs Kļučevskis: „Viņš pamanāmi atšķīrās no saviem tuvākajiem priekšgājējiem ar to, ka viņam nepiemita tieksme spēlēt caru [..], viņš, cik iespējams, palika pats kā ikdienas, tā parādes saskarsmē, runāja, kā jau nu sanāca, pirmajiem prātā ienākušajiem vārdiem, nerūpējās par iespaidu, rīkojās, kā attiecīgajā brīdī uzskatīja par pareizu, daudz nedomājot par sekām. Viņš nevēlējās izlikties labāks, nekā bija, un bieži bija labāks, nekā izlikās.”

Uzdevumi, kurus nācās risināt jaunajam caram, bija grandiozi un sarežģīti. Vispirms bija jāpabeidz neveiksmīgais Krimas karš, un to arī izdevās panākt ar nosacījumiem, kuri Krievijai nebija tīkami, taču nebija arī katastrofāli. Aleksandrs lieliski saprata, ka viens no zaudējuma iemesliem ir milzīgās impērijas atpalicība. Vispirms jau vajadzēja likvidēt lielākajā valsts daļā joprojām spēkā esošo zemnieku dzimtatkarību no muižniekiem. Tas nepavisam nebija viegls uzdevums, jo Krievijā netrūka to, kuriem šķita, ka šī ierastā kārtība ir Krievijai labāka par visādām rietumnieciskām brīvībām.

Dzimtbūšanu atcēla 1861. gadā, un tika reformēti arī nodokļi un finanses, tiesas, vidējā un augstākā izglītība, armija; pirmoreiz visā Krievijā tika radītas lauku pašvaldības jeb zemstes un ievēlamas pilsētu pašvaldības. Aleksandra II pārkārtojumi liberalizēja Krievijas sabiedrību un pavēra ceļu kapitālistiskajai saimniekošanai, lai gan kopumā cara impērija joprojām palika viena no politiski nebrīvākajām Eiropas valstīm. Īstenotās zemnieku brīvlaišanas dēļ Aleksandrs ieguva pavārdu „Atbrīvotājs”, un tā viņu dēvē arī Bulgārijā, kura ieguva faktisku neatkarību no Osmaņu impērijas pēc Krievijas uzvaras Krievu-turku karā. Taču gluži cita attieksme pret šo caru ir Polijā, kuras sacelšanos Krievijas karaspēks nežēlīgi apspieda 1864. gadā. Daļa Krievijas sabiedrības uztvēra Aleksandra reformas kā pārmērīgas, kamēr citai daļai tās šķita nepietiekamas. Radās nelegālas revolucionāru organizācijas, t.sk. teroristiskas, un, sākot ar 1866. gadu pret caru tika vērsti astoņi atentāti, pēdējais no kuriem, organizācijas „Tautas griba” izpildījumā, bija caram liktenīgs. 1881. gada 1. martā pēc vecā jeb 13. martā pēc jaunā stila Aleksandrs II tika nāvīgi ievainots bumbas eksplozijā.