2. septembris Anglijas vēsturē iegājis ar to, ka 1666. gadā šajā naktī sākās ugunsgrēks, ko sauc par Lielo Londonas ugunsgrēku, jo tas iznīcināja teju visu viduslaiku Londonu.

Lielo Londonas ugunsgrēku uzskata par lielāko pilsētas vēsturē, tas plosījās Londonas centrālajā daļā un iznīcināja viduslaiku pilsētu romiešu celtā pilsēta mūra iekšpusē. Uguns plosījās vairākas dienas, bet viss sākās naktī uz otro septembri tai tālajā 1666.gadā.

Tolaik Londonā bija ļoti daudz māju, kas būvētas no ar darvu klātiem ozola baļķiem. Kokus darvoja, lai ēkās neieplūstu lietus ūdens, tomēr tas padarīja mājas ugunsnedrošas. Turklāt mājas tolaik bija saceltas cieši viena otrai blakus šaurās ieliņās, kur vienīgie īstie ugunsdzēsēji bija rajona "spaiņu brigādes". Viņu vienīgie darbarīki bija ādas spaiņi un primitīvi, ar roku darbināmi ūdens sūkņi. Jau pēc ugunsnelaimes zinātāji sprieda, ka lielais ugunsgrēks bija nenovēršams notikums un agrāk vai vēlāk nelaimei bija jānotiek.

Meklējot ugunsgrēka iemeslus, tie aizveda karaļa maiznieka maiznīcas virzienā, jo tieši tur pēc smagas darba dienas 1666.gada 1. septembra vakarā viņa augstības maiznieks Tomass Fariners, domādams, ka apdzēsis maiznīcas krāsns ogles, un neko ļaunu nenojauzdams devies augšstāvā pie miera. Tomēr mazliet vēlāk ogles iegailējušās un tā arī sācies Lielais ugunsgrēks. Pats maiznieks ar meitu Hannu un kalpu pa augšstāva logu pārbēga uz kaimiņu māju, kamēr kalponei, kuras vārds dažos avotos minēts Roza, nav izdevies izglābties. Roza kļuva par pirmo lielās ugunsnelaimes upuri.

Pilsētas mērs nav pienācīgi novērtējis liesmu spēku un apšaubījis ugunsgrēka nopietnību, ierodoties vietā, kur liesmas sāka plosīties, viņš esot tikai pasmējies, sakot, ka sieviete uzčurājot var nodzēst šīs liesmas.

Tā vietā, lai rīkotos, mērs pagriezies un devies prom, pilsētu atstājot likteņa varā. Ja vien mērs būtu rīkojies un būtu licis nojaukt apkārt esošās mājas jau agrā 2. septembra rītā, tas būtu ļāvis izbēgt no posta. Dienasgrāmatas ieraksts pēc liesmu apdzēšanas vēsta: “Visa Londona ir putekļos.”

Ne par velti tieši mēru Tomasu Bladvortu pēc tam vainoja par ugunsgrēka nodarīto postu. Par laimi upuru bija maz, tomēr materiālo zaudējumu apmērs bija šokējošs. Uguns pāris dienās nopostīja 85 procentus pilsētas teritorijas.

Zudībā aizgāja astoņdesmit septiņas baznīcas un vismaz 13 200 māju, piespiežot vairāk nekā 100 000 cilvēkus evakuēties pāri Temzai un doties uz ziemeļiem. 1673.gada tautas skaitīšana parādīja, ka 25 % no šiem cilvēkiem pilsētā vairs neatgriezās.

Neskatoties uz šausminošajiem postījumiem, ko uguns nodarīja Londonai, oficiāli tika reģistrēti tikai seši nāves gadījumi, lai gan patiesais nāves gadījumu skaits visticamāk bija krietni lielāks, jo zemāko slāņu Londonas iedzīvotāju nāvi tolaik nereģistrēja.

Ugunsgrēku nodzēsa vien 6.septembrī, un vietā, kur apdzēsa pēdējās liesmas, šobrīd atrodas Lielā Londonas ugunsgrēka memoriāls – maza apzeltīta puisēna statuja.

Bet par vainīgu notikušajā atzina nevainīgu cilvēku. Lai arī franču pulksteņmeistars Roberts Huberts brīdī, kad izcēlās ugunsgrēks, nemaz nebija Anglijā, un atgriezās vien tad, kad uguns jau bija plosījusies divas dienas, tomēr bija vajadzīgs kāds grēkāzis. Rezultātā tieši viņu tiesa atzina par vainīgu un pakāra 1666. gada 27. oktobrī.