2. septembris. Oktaviāns sakauj Kleopatras un Marka Antonija floti

31. gadā pirms mūsu ēras beidzas cīņa par Romas nākotni. Kaujā pie Aktijas Oktaviāns sakauj Kleopatras un Marka Antonija floti, svinot uzvaru pār Ēģipti. Pēc vēsturnieku aplēsēm, šī kauja beidzas 2. septembrī.

Kauja pie Aktijas bija sekas jau sen milzušām problēmām Romā. Dižais karavadonis un slavenākais no Romas politiķiem Gajs Jūlijs Cēzars radīja situāciju, kad Romas politika sašķēlās divās daļās, starp vienu, kas koncentrējās Romā, un otru, kas uzplauka Ēģiptē. Cēzars bija iemīlējies apburošajā Kleopatrā, kura viņam dāvāja dēlu un dzīvoja Cēzara rezidencē netālu no Romas. Taču viss mainījās, kad dižo Cēzaru nogalināja sazvērnieki.
Atriebjot Cēzara nāvi, Romā sākās atklāts karš, kas apvienoja Cēzara pieņemto mantinieku Oktaviānu ar vienu no ietekmīgākajiem Cēzara virsniekiem Marku Antoniju. Taču, kad Marks Antonijs sāka iet savu ceļu, tieši abu vīru šķelšanās iezīmēja lielāka militāra konflikta sākumu.
Oktaviāns baidījās, ka Cēzara un Kleopatras bērns varētu atņemt viņam varu Romā, tāpēc tika darīts viss, lai atbrīvotos no Kleopatras ietekmes. Ēģiptes valdniece savukārt lieliski apzinājās savas iespējas, jo Cēzara mantinieks bija instruments Ēģiptes eksistencei.
Pilnīga sašķelšanās starp Oktaviānu un Marku Antoniju notika 31. gadā pirms mūsu ēras. Marks Antonijs komandēja austrumu leģionus un viņš apzinājās, ka Oktaviāns vēlas uzurpēt varu savās rokās. Tas nozīmētu republikas bojāeju, lai gan jau Jūlijs Cēzars centās sevi pasludināt par mūžīgu Romas diktatoru 44. gadā pirms mūsu ēras. Tāpēc Marks Antonijs devās uz Ēģipti, noslēgt savienību ar Kleopatru.
Gudrā un apburošā Ēģiptes valdniece prata izvēlēties sev un savai valstij nozīmīgus vīrus. Tāpēc arī ietekmīgais karavīrs bez ierunām iemīlējās Kleopatrā. Viņa šo situāciju izmantoja, lai iegūtu lielākas iespējas nostiprināties Romā. Oktaviāns savukārt apzinājās abu savienības risku, tāpēc nomelnoja Marku Antoniju tiktāl, ka Romas Senāts atņēma izcilajam karavadonim visas likumīgās tiesības uz karavadoņa amatu.
Taču Marks Antonijs bija ļoti populārs savu leģionu vidū. Tie bija milzīgi spēki, kas turpināja zvērēt uzticību savam komandierim. Kopā ar Kleopatras armiju sākās karš par Romas republiku vai impēriju.
2. septembrī 31. gadā pirms mūsu ēras abas flotes satikās Jonijas jūrā iepretim Aktijas pilsētai, kas ir mūsdienu Prevēza. Markam Antonijam bija divreiz vairāk kuģu, bet tie bija smagi un slikti nokomplektēti ar karavīriem. Kamēr Marka Antonija spēki gaidīja Oktaviānu, liela daļa sasirga ar malāriju. Oktaviāna kuģi savukārt bija ļoti labi nokomplektēti, turklāt tie bija viegli. Manevrētspēja ļāva Oktaviāna karaspēkam plosīt Marka Antonija kuģu apkalpi no sāniem. Liela nelaime bija nesaskaņota komandēšana. Kamēr Marks Antonijs, kaujās rūdīts vīrs, centās saraustīt Oktaviāna flotes līniju, Kleopatra, neizturēdama spriedzi, lika saviem kuģiem atkāpties. Zaudējuši aizmugurē esošo piesegu, daudzi kuģi sāka dezertēt. Tā Marks Antonijs teju palika bez savas jūras armijas un kaujas iznākums bija izšķirts, Marks Antonijs un Kleopatra zaudēja.
Kaujas uz sauszemes vēl ilga gandrīz gadu, taču iznākums bija skaidrs – Oktaviāns guva virsroku metru pa metram. Mēģinājumi Oktaviānu uzpirkt, Kleopatras centieni atteikties no Ēģiptes troņa par labu bērniem, tas viss bija nevietā. Alkatīgajam Oktaviānam vajadzēja pilnīgu uzvaru un viņš juta, ka ir tai pat ļoti tuvu. Tāpēc apstāties pirms triumfa nozīmēja kļūt par savas dzīves nelgu.
Tad, kad līdz Markam Antonijam nonāca nepatiesas ziņas, ka Kleopatra ir kritusi gūstā vai pat mirusi, Romas karavīrs izdarīja pašnāvību. Taču ziņas par valdnieces nāvi bija pāragras. Viņa izdarīja pašnāvību tikai pēc 11 dienām, 30. gadā pirms mūsu ēras, 12.augustā. Oktaviāns cerēja paturēt Kleopatru kā savu trofeju triumfa gājienam Romā, bet valdniece nolēma aizmukt no šāda likteņa. Kauja pie Aktijas iesāka Romas republikas norietu, lai tās vietā nāktu Romas impērija.