Vinstons Čērčils, bieži angļu politikā saukts arī par „buldogu”, bija principiāls un ļoti pragmatisks līderis. Ideāls politiķis kara gadiem. Zināms, ka Vinstons Čērčils bija viens no retajiem, kurš uzstāja, ka ir nevis jācenšas vienoties ar nacistu režīmu, bet gan atklāti jākaro, jo labāk zaudēt savu valsti cīņā, nekā kapitulēt mājās sēžot.

Politiķu darbs ir runāt, un Čērčils to tiešām arī prata. Zināmas tādas runas, kā „sviedri un asinis”, kur Čērčils arī uzrunāja parlamenta deputātus, solīdams, ka nekas cits izņemot asinis, sāpes, asaras un sviedrus britus nesagaida. Viņa skaudrais reālisms bija atbruņojošs, jo runas beigās lielākā daļa deputātu un arī britu, piekrita savam premjerministram – karš ir neizbēgams.

Uzruna 1940. gada 20. augustā ir īpaša ar to, ka tika izteikta vienā no grūtākajiem britu valsts posmiem. 1940. gada vasaras vidū sākās kauja par Angliju – vācu gaisa spēku masveida uzlidojumi, kuru mērķis bija salauzt britu pretestību un sagatavot vācu armijas sauszemes spēku iebrukumu britu salās. Kamēr ASV vēl nebija iesaistījušās 2. Pasaules karā, Lielbritānija bija pēdējā, kaut cik vērā ņemamā nacistu pretiniece. Tāpēc arī Čērčila loma šajā savas valsts un Eiropas vēstures posmā ir neizmērojama.

Minēts, ka pirmo reizi frāzi par „daudziem”, kuri ir pateicību parādā „dažiem”, Čērčils izdomāja 16. augustā. Pēc smagiem uzlidojumiem, kurus premjerministrs pārlaida gaisa spēku bunkurā, Čērčils izjuta tādu pateicību drošsirdīgajiem britu pilotiem, ka apjauta patiesību. Uz kopējā valsts fona, britu piloti bija tie „daži”, kas aizsargāja „pārējos”. Zināms arī, ka pēc šīs saviļņojošās atklāsmes, Čērčils piekodinājis gaisa spēku komandierim klusēt. Liekas runas būtu tikai iztraucējušas Čērčila saviļņojumu un pateicības emocijas.

Pēc tam, kad Čērčils deklamēja savu runu pārstāvju palātā, to uzreiz paķēra mediji un runas teksts bija pieejams katram britam. Tieši tas bija lielākais Čērčila talants – spēt pateikt īstos vārdus, īstajā brīdī. Viņš nenogurdināmi ceļoja no valsts uz valsti, aicinādams brīvās tautas pievienoties cīņai pret nacismu. Pārējā laikā viņš tikpat veiksmīgi vienoja dažādu spektru politiķus Lielbritānijā, jo karš bija kompromisu laiks.

Kāda ietekme bija tieši 20. augusta runai? Čērčils iedvesmoja tautu vienā no tās grūtākajiem brīžiem. Augustā Karaliskie gaisa spēki cīnījās uz dzīvību un nāvi ar vācu pilotiem, bumbvedēji devās bīstamos reidos Vācijas ziemeļos, lai grautu lidlaukus un kara aviācijas rūpnīcas. Tas ļāva kaujas lidmašīnu pilotiem cīnīties ar lielāku skaitu vācu iznīcinātāju un bumbvedēju. Taču kamēr vīri cīnījās gaisā, pārējiem britiem vajadzēja parūpēties par šo nosacīti „dažu” labsajūtu. Pilotiem vajadzēja tehniku un degvielu, pārtiku un kazarmas. Tas viss tika nodrošināts ar ierindas pilsoņu un aristokrātu aizgādību.

Pēc tam, kad Čērčils izteica runu, kur pirmo reizi vēsturē „daudziem” jāizjūt pateicība „dažiem”, britu sentimentālās jūtas pieauga. Nav statistikas, kas to apstiprinātu, taču šādām runām ir tikai viens veiksmes formulas pierādījums. Tā paša gada oktobrī kauja par Angliju tika uzvarēta. Hitlera skatiens tā arī netika tālāk pār Lamanša jūras šaurumu, un sākās cita karadarbības fāze. Tajā karš pārsvarā notika uz sauszemes pret Sarkano armiju, kamēr britu salās savas bāzes sāka veidot amerikāņi un Hitlera armijai bija jārēķinās ar karu jau vairākās frontēs. Zibens karš bija beidzies bez rezultātiem, bet britu nācija bija ieguvusi lielāku pašapziņu. Lieki piebilst, ka kauja par Angliju vispār ir fantastisks drošsirdības apliecinājums cilvēces vēsturē. Tajā pašā laikā, tā ir milzīga uzticība un cieņa, kas izteikta arī kara laika pilotiem. Pēc Čērčila uzrunas, angļu pilotiem pielipa palama „daži”. Acīmredzot, par dižāko britu atzītais Čērčils, zināja, ko runāja, jo „daži” kļuva par visas nācijas varoņiem.