1892.gada 20.decembrī izgudrotāji Aleksandrs Brauns un Džordžs Stilmans iesniedz Ņujorkā patentu pneimatiskajām riepām. Cīņa par transporta jaunajām „kurpēm” bija sākusies. Lai arī amerikāņi bija vieni no pirmajiem savās mājās, Eiropā līdzīgus sasniegumus jau reģistrēja kā Īrijā, tā arī Francijā.


Pneimatiskās riepas sākums nebija saistāms ar automašīnām. Iespējams, ka pats pirmais šādas riepas veidotājs bija Roberts Tomsons, kurš jau 1846.gadā iesniedza patentu par jauna tipa gumijas izmantošanu riteņos. Viņš piedāvāja aizvietot cietu ratu riteņu gumiju ar tādu, kurai starp riteņa rāmi un virsmu var izvietot arī no buru materiāla un kaučuka maisījuma izveidotu kameru. Ja šo kameru piepumpētu, uzlabosies ratu kustības īpašības, palielināsies triecienu absorbējošais spēks, kā arī samazināsies nepieciešamība pēc lielākas vilkmes. Atkarībā no ceļa seguma, Roberts Tomsons aprēķināja, ka pneimatiskā riepa samazina vilcēja spēka nepieciešamību no 30 līdz pat 68%. Fantastiskas ziņas, tikai – tās nāca agrāk par savu laiku.

Tomsons varbūt bija pirmais, kurš redzēja nepieciešamību pēc pneimatiskajām riepām, tomēr viņa ideja nekad nepiedzīvoja pielietojuma paša Tomsona laikā. Tikai pēc 40 gadiem paralēli Eiropā un ASV atsākās darbs pie ratu gaitas uzlabojumiem. Īrijā celmlauzis bija Džons Danlops, kurš iedomājās eksperimentēt ar dēla trīsriteni. Viņš aizguva ideju par riepu no dārza laistāmās gumijas caurules un sāka apsvērt iespēju izstrādāt pirmās velosipēdu riepas. Tieši velosipēdi bija galvenais tirgus pirmajiem pneimatisko riepu ražotājiem. Danlopa riepu izmantoja kādās velosacīkstēs Dublinā. Tur vidēji spēcīgs velobraucējs uzvarēja trīs braucienus pēc kārtas, izmantodams Danlopa izgudrojumu.

Tikmēr otrpus okeānam Ņujorkas štatā 1892.gada 20.decembrī patentu pneimatiskajām riepām iesniedza Aleksandrs Brauns un Džordžs Stilmans. Abi bija izgudrotāji, kas uzlaboja daudzas un nesaistītas lietas – piemēram, rakstāmmašīnas, šujmašīnas un tamlīdzīgi. Arī Brauns ar Stilmanu primāri meklēja veidu, kā uzlabot velosipēdu braukšanas kvalitāti. Vai viņi uzgāja jau iepriekš aprakstīto Tomsona patentu, nav zināms, tomēr viņu izgudroto riepu pirmo reizi izmēģināja auto sacīkstēs. Čārlzs Durveijs 1895.gadā izmantoja Brauna-Stilmana riepas saviem motorizētajiem ratiem. Kā zināms, Durveijs kļuva par pirmo autosacīkšu uzvarētāju ASV. Sīvo konkurenci šajā jomā pastiprina arī tas, ka Francijā tajā pašā gadā notika pirmās sacīkstes starp Parīzi un Bordo. Tajās piedalījās brāļi Mišelini, kuri arī izmantoja pneimatiskās riepas. Tikai, ja Brauns ar Stilmanu pēc riepas izgudrošanas sāka uzlabot ar auto industriju nesaistītas lietas, tad Danlops un Mišelini koncentrējās tikai uz riepām.

Brāļi Francijā izstrādāja montāžas iekārtas, kas palīdzēja uzlabot riepas kvalitāti. Tikmēr arī Danlops strādāja pie tā, lai pastiprinātu riepas bortus. Tie palīdzēja samazināt iespēju, ka kamera izlaiž gaisu. Savukārt vēlāk riepu industrija jau aizgāja tik tālu, ka sāka eksperimentēt ar riepās esošajām metāla auklām. Kordus riepās sāka iestrādāt tāpēc, lai padarītu tās izturīgākas. Vēlāk arī testi parādīja, ka kordi, kas iestrādāti riepās radiāli, padara to izturīgāku par kordiem, kas riepās atrodas diametrālā veidā. Radiālās riepas uzlabo riepas saķeri ar ceļa virsmu, turklāt tā labāk balansē riepas deformācijas pagriezienos vai lielās slodzēs. Mūsdienās riepās vairs nemontē iekšā kameras, kas berzes rezultātā sprāgst. Tehnoloģija ir attīstījusies tiktāl, ka riepās iepumpētais gaiss nodrošina to piespiešanu pie disku malām un tās saglabā savu amortizāciju. Galvenie pneimatisko riepu ieguvumi neatsverami bija klusāka braukšana, mazāka kratīšanās pa nelīdzenajiem ceļiem un lielāka gaitas efektivitāte. Tik daudz ieguvumu no vienas idejas – ar gaisu atdalīt gumijas gabalu no riteņa.