1965. gada 20. decembri varam dēvēt par Pļaviņu HES dzimšanas dienu, jo šajā dienā to pirmo reizi iedarbina. Pēcāk ekspluatācijā pakāpeniski tika nodoti pieci hidroagregāti, un tas ir stacijas vēsturiskais dzimšanas brīdis. Pļaviņu HES ir neatsverama nozīme Latvijas energosistēmā, un tā joprojām ir viena no lielākajām hidroelektro stacijām Eiropas Savienībā.

Pļaviņu HES projekta publiskā apspriešana, kas sākās 1958. gada pavasarī, bija ārkārtējs gadījums enerģētikas objektu celtniecības praksē Padomju Savienībā – līdz šim nekas tāds nebija iespējams. Tomēr sabiedriskā apspriešana neapturēja elektrostacijas celtniecību, un nenovērsa to, ka iznīcināja unikālus dabas veidojumus un ainavas Daugavas krastos.

“Piespiedīsim Daugavas ūdeņus strādāt komunismam!” – šāds sauklis krievu valodā 1965. gada vasarā rotāja topošās Pļaviņu HES aizsprostu, kas pacēlās augstajā Daugavas krastā pie Aizkraukles, kur upes straume pēkšņi mainīja virzienu, Miemēnu līkumā pagriežoties uz dienvidiem un veidojot vairākus kilometrus garu cilpu.

Laikā, kad aizsākās Pļaviņu HES projektēšanas darbi, tie noritēja dziļā slepenībā. Tomēr fakts, ka līdz ar Pļaviņu HES uzcelšanu Staburags, kā arī vairākas citas Latvijas skaistākās vietas izzudīs uz visiem laikiem, drīz vien kļuva zināms arī sabiedrībai. Tamdēļ daudzi Latvijas zinātnieki, izglītības un kultūras darbinieki, kā arī darba kolektīvi aktīvi protestēja pret šo Latvijas skaistāko vietu iznīcināšanu un iestājās par tādu HES celtniecības variantu, kas šādu rīcību nepieļautu.

Padomju Latvijas prese līdz 50. gadu otrajai pusei par hidroelektrostaciju celtniecības iecerēm uz Daugavas rakstīja maz un visai aptuveni. Nelieli apraksti laikrakstā “Cīņa”, radošo savienību izdevumā “Literatūra un Māksla” un arī žurnālā “Zvaigzne” par jaunceļamo Pļaviņu HES sāka parādīties jau kopš 1955. gada. Tie bija ieturēti jūsmīgi patētiskā stilā, taču nesniedza gandrīz nekādas konkrētas ziņas par to, kur īsti jaunā spēkstacija atradīsies un kā ietekmēs apkārtnes cilvēku dzīvi un Daugavas ielejas ainavu.

Vēl 60. gadu sākumā toreizējā Latvijas Valsts izdevniecība publicēja gan fotogrāfiju albumus, gan melnbaltās un krāsu pastkartes ar Staburaga, Oliņkalna un Pļaviņu klinšaino krastu attēliem, lai gan jau toreiz bija zināms, ka šīs vietas drīz pazudīs zem ūdens. Latvijas sabiedrības nostāja bija nepārprotami par Staburaga un citu senvietu saglabāšanu, tomēr sabiedrības balss palika mazākumā un vērā tika ņemts PSRS enerģētikas speciālistu viedokli, tāpēc Pļaviņu HESu uzcēla viņu ieplānotajā vietā.

Kopš Staļina valdīšanas laika sākuma Volgas un citu lielo upju hidroelektrostaciju projektēšana un celtniecība bija slepena, jo būvdarbos izmantoja ieslodzīto darbaspēku. Toties, kad spēkstacija bija pabeigta, tā padomju propagandā kļuva par kārtējo sociālistiskās iekārtas varenības simbolu.

Diemžēl šis "progress" un varenība nozīmēja, ka zem likteņupes ūdeņiem pazuda gan Staburags un Liepavots, gan augstie, klinšu krasti, gan pilskalni. Un tas viss, lai taptu celtne, ko sauc par unikālu un kompaktu. Pļaviņu HES pirmo reizi praksē tika pierādīts, ka ir iespējams būvēt vidēja krituma elektrostaciju uz mīkstas grunts. Un vēl, lai uzbūvētu Pļaviņu HES laikā no 1961. līdz 1965. gadam izraktās un uzbērtās zemes daudzums ir bijuši 14 miljoni tonnu, kas atbilst vairāk nekā divu Heopsa piramīdu svaram Ēģiptē, jo vienas Heopsa piramīdas svars ir 6 400 000 tonnu.