1522. gada 20. decembrī Rodas bruņinieku ordeņa lielmestrs Filips de Lil-Adāms pēc vairākus mēnešus ilgas pretošanās piekrita padoties turku sultāna Suleimāna Lieliskā armijai. Bruņinieki bija spiesti aiziet no Rodas salas, taču saglabāja savu ordeni, kas jau pēc dažiem gadiem atjaunoja darbību Maltas salā.

1291. gadā pēc pusotru mēnesi ilgām asiņainām cīņām Ēģiptes mameluku rokās krita Akra – pēdējā krustnešu pilsēta Palestīnā. Cīņās izdzīvojušie Hospitāliešu ordeņa bruņinieki atrada patvērumu kristiešiem joprojām piederošajā Kipras karaļvalstī, bet 14. gadsimta sākumā viņi atņēma tobrīd bojāejas priekšvakarā esošajai Bizantijas impērijai Rodas salu Mazāzijas piekrastē. Tagad viņi sāka dēvēties par Rodas bruņiniekiem un vairākas desmitgades bija ietekmīgs spēks Vidusjūras austrumos. Tolaik šo rajonu šķērsoja Eiropai nozīmīgākie jūras tirdzniecības ceļi, par kuru kontroli cīnījās ietekmīgās Itālijas tirgotāju pilsētvalstis Venēcija un Dženova, Ēģipte, kurā valdīja jau pieminētie mameluki – muhamedāņu karotāju sekta; un arī topošā reģiona lielvalsts – turku Osmaņu impērija. Rodas stratēģiskais izvietojums ļāva bruņiniekiem apdraudēt jūras sakarus starp turku īpašumiem Eiropā un Āzijā, un Osmaņi, kuri tobrīd īstenoja ekspansiju gan vienā, gan otrā pasaules daļā, nevarēja samierināties ar šādu stratēģisku draudu. Pēc tam kad 1453. gadā turku varā krita Konstantinopole, Rodas ieņemšana kļuva par sultānu stratēģisko prioritāti.

Pirmais mēģinājums ieņemt Rodu, kuru 1480. gadā īstenoja Mehmeds II, bija nesekmīgs. Pagāja vēl četrdesmit gadi, līdz 1522. gadā Rodas salā izsēdās vismaz 100,000 liela Osmaņu armija ar pašu sultānu Suleimanu Lielisko priekšgalā. Rodas bruņiniekiem un viņu ordeņa lielmestram Filipam de Lil-Adāmam šis iebrukums nebija negaidīts. Rodas pilsētas nocietinājumi bija pārbūvēti atbilstoši jaunākajām fortifikācijas prasībām, tika sūtīti palīdzības lūgumi ticības brāļiem Eiropā, uz kuriem gan atsaucās tikai daži simti venēciešu no netālu esošas Kipras. Galu galā sultāna milzu armijai rodieši varēja likt pretī septiņus tūkstošus karotāju.

Roda izrādījās Osmaņiem ciets rieksts. Viņu artilērija, kura tika uzskatīta par tolaik labāko Eiropā, nespēja nodarīt nopietnus postījumus nocietinājumiem. Daudz bīstamākas bija mīnas, kuras izdevās ierakt zem vaļņiem – iespējams, turki izmantoja vēl kopš antīkās senatnes saglabājušos kanalizācijas sistēmu. Bet arī pēc tam, kad mīnu eksplozijas izgrāva mūrī apmēram vienpadsmit metrus platu robu, pilsētas aizstāvjiem izdevās atsist uzbrukumus. Septembrī sultāns, neveiksmju satracināts, piesprieda nāvessodu savas armijas virspavēlniekam Mustafam Pašā, kuru gan vēlāk apžēloja. Jaunais virspavēlnieks Ahmeds Pašā bija pieredzējis fortifikācijas inženieris, tagad mīnēšanas darbi notika daudz mērķtiecīgāk, tomēr nākamajos mēnešos Roda joprojām turējās. Novembrī Osmaņu armija bija teju izsmēlusi savas iespējas: turku nometnē plosījās slimības, kareivji bija demoralizēti, bet arī bruņinieku pretošanās spējas bija tuvu izsīkumam un uz palīdzību no ārienes nebija ko cerēt. Galu galā 1522. gada 20. decembrī lielmestrs de Lil-Adāms, aplenkuma nomocīto pilsētnieku pierunāts, piekrita sākt sarunas par padošanos. Sultāna Suleimāna noteikumi bija ļoti pieņemami: bruņinieki drīkstēja pamest Rodu, ņemot līdzi visu mantu un ieročus; tāpat jebkurš cits salinieks drīkstēja doties prom trīs gadu laikā. Turki apņēmās saglabāt visas kristiešu baznīcas un nākamos piecus gadus neieviest salā savus nodokļus. Nākamā – 1523. gada pirmajā dienā Rodas bruņinieki, ieročiem saulē mirdzot un karogiem plandot, sēdās kuģos un pameta salu. 1530. gadā imperators Kārlis V piešķīra ordenim kā lēni Maltas salu, kur tas turpināja valdīt vēl turpat trīssimt gadus, tagad saukdamies par Maltas  bruņinieku ordeni.