Pirmais ģenerālis nacionālajā Latvijas armijā bija Jānis Balodis, kurš dzimis Trikātas pagastā 1881. gada 20. februārī. 

Nozīmīga, bet ne viennozīmīgi vērtējama personība, tā mēdz teikt par vienu no slavenākajiem latviešu kara vadoņiem, pirmo Latvijas armijas ģenerāli Jāni Balodi, kurš piedzima Trikātas pagasta “Vēžniekos” lauksaimnieku ģimenē 1881. gada 20. februārī kā jaunākais trīs bērnu ģimenē. Jānim bija septiņus gadus vecāka māsa Marija un brālis Dāvis – 18 gadus vecāks.

Trikātu mēdz saukt par karavīru pagastu, jo jau cara laikā no tas vietas nākuši vairāki virsnieki.

Lai arī jaunākais Baložu ģimenes dēls pēc Trikātas draudzes skolas pabeigšanas sapņo par mācībām ģimnāzijā, ģimenes ne pārāk lielā rocība izlemj jaunekļa vietā un mudina izvēlēties militāro karjeru. Tāpēc Jānis Balodis 17 gadu vecumā, brīvprātīgi iestājas Krievijas armijā un dienēja Kauņā 110.kājinieku pulkā.

Pēc Viļņas junkurskolas beigšanas Balodi paaugstināja par padporučiku un ieskaitīja 100.Ostrovas pulkā, ar kuru viņš piedalījās Krievijas – Japānas karā. Konfliktam beidzoties, dienesta gaitas Balodis turpināja 106.Ufas kājinieku pulkā Viļņā.

Pirmā pasaules kara laikā pie Grodņas nu jau kapteini Balodi ievainoja, un tā, kā lazareti nepaguva evakuēt, Balodis nokļuva vācu gūsta, no kura atgriežoties 1918. gada decembrī Jānis Balodis iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un kļuva par Virsnieku rezerves rotas komandieri. Pēc pāris mēnešiem par kaujas nopelniem kapteini paaugstināja par pulkvežleitnantu, bet vēl pēc pāris mēnešiem Balodi paaugstināja par pulkvedi.

Kad 1919. gada 6. martā pie “Airītēm” traģiskā sadursmē ar sabiedroto vācu Borha bataljonu bojā gāja komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, bataljona turpmāko komandēšanu uztic Balodim.

1919.gada oktobrī Rīga atrodas kritiskā stāvoklī – 9.oktobra vakarā Pāvela Bermonta vadītais karaspēks ir ieņēmis Pārdaugavu un gatavojas triecienuzbrukumā ieņemt Rīgu. Pilsētā un daļā karaspēka valda panika. Lai mainītu stāvokli frontē pie Rīgas, par armijas virspavēlnieku ieceļ pulkvedi Balodi. Viņam jāizstrādā plāns Rīgas atbrīvošanai un Bermonta armijas sagraušanai.

1919.gada 11.novembra agrā rītā Rīgas baznīcas zvani vēsta par Pārdaugavas atbrīvošanu un ienaidnieka padzīšanu no pilsētas. 1.decembrī Bermonta karaspēks ir pilnībā padzīts no Latvijas. Nākamā gada sākumā Balodis saņem ģenerāļa pakāpi un par gūtajiem spožajiem panākumiem Latvijas neatkarības nosargāšanā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

Noslēdzoties Brīvības cīņām, armijas virspavēlnieka amatu likvidēja, un 1921. gada jūlijā ģenerālis Balodis no dienesta armijā atvaļinās. Jau 1921. gada aprīlī Latvijas valdība Jānim Balodim piešķir lauku saimniecību Līvbērzes pagasta Baložos. Vēl pēc diviem gadiem Jāni Balodi no Zemnieku savienības ievēl par 2. Saeimas deputātu, vēlāk arī par 3. un 4.Saeimas deputātu.

Saeimā Balodis vadīja Karalietu komisiju. 1931. gada decembrī Jāni Balodi uzaicina ieņemt kara ministra amatu, palika viņš šajā amatā arī pēc Kārļa Ulmaņa organizētā 1934. gada 15. maija apvērsuma, kura viens no atbalstītājiem bija arī pats Balodis. Līdztekus darbam Kara ministrijā Balodis pilda arī ministru prezidenta biedra pienākumus, tiesa, padziļinoties domstarpībām starp ģenerāli un Kārli Ulmani, Balodi no ieņemamajiem amatiem atbrīvo.

1940.gada 31.jūlijā padomju vara Jāni Balodi kopā ar sievu Elvīru deportē uz Krieviju. Sākoties Otrajam pasaules karam, viņu apcietina un Krievijas cietumos viņš pavada vairākus gadus. Pēc Staļina nāves Balodi no apcietinājuma atbrīvo, un viņam kopā ar dzīvesbiedri ir iespēja atgriezties dzimtenē.

1965. gada 8. augustā ģenerālis Balodis no šīs dzīves šķiras. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos.