1909. gada 20. februārī Francijas laikrakstā Le Figaro tiek publicēts „Futūristu manifests". Tā autors ir itāļu dzejnieks Filippo Marinetti, kurš ticēja cilvēka prāta neierobežotajām iespējām un jauno tehnoloģiju brīnumam. Dzima jauns filozofiskās domas novirziens – futūrisms jeb ticība nākotnei.

Futūrisms kā ideja radās Itālijā, kuras inteliģencei bija liels izaicinājums izraut valsti no stagnācijas. Tikai 19. gadsimtā Itālija nostiprināja savu valstiskumu, tāpēc arī mākslas, filozofijas un inteliģences pārstāvjiem likās, ka Itālija ir atpalikusi no dinamiskās pasaules. Taču kādā veidā panākt šo tehnoloģisko attīstību? Tai futūristi izvēlējās atklātu konfrontāciju ar bravurīgu retoriku, skandāliem un propagandu.

Tā kā futūrisms jau no pašiem sākumiem balstījās uzskatos, ka tehnoloģiskais pārākums ir nākotnes brīnuma pamatā, futūristu piegājiens bija ārdīt nost visu veco un no jauna celt vērtību pamatus. Tādā veidā futūrisms iemantoja savdabīga radikālisma slavu. Mākslas jēdziens kļuva plašāks, bet agrākās tradīcijas un akadēmiskās zināšanas pārvērtās par arhaismu. Lieki piebilst, ka 20. gadsimta sākumā, futūristu politiskā cerība bija fašisms. Spēcīgā cilvēka tēls un tehnika ir futūrisma pamatā. Turklāt konfliktiem bija atvēlēta loma pasaules higiēnas procesā. Tas nozīmē, ka futūristi ticēja kopējam pasaules dzīves procesam, kuram tāpat kā jebkuram citam organismam, ir nepieciešama higiēna. Citiem vārdiem sakot, higiēna tas ir karš un konflikts.

Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka visi futūristi bija apsēsti ar līdera slavināšanu vai dučes nepieciešamību, jo arī nākotnes pielūdzēju vidū bija neapmierinātība, ka tiek izdabāts visām politiskā līdera kaprīzēm. Taču kopējā tendence iezīmēja futūristu atbalstu 1.-am Pasaules karam. Vairāki spoži mākslinieki brīvprātīgi stājās karavīru rindās, lai palīdzētu virzienā uz tehnoloģiski atjaunoto pasauli. Vienīgā bēda, ka arī futūristi šajā aspektā kļuva par 20. gadsimta ideoloģiju apkrāptajiem. Pasaules karš kļuva par īstu Romiešu dievu Jānusu. Tā viena seja bija futūristiem tik tīkamā vecās sistēmas noārdīšana, bet diemžēl, otra seja bija vēl briesmīgāka. Karš neradīja nekā jauna, tas tikai iznīcināja, aiznesot sev līdzi pazaudētas cilvēku dzīvības un atstādams aiz sevis vienas vienīgas drupas.

Ārpus politikas futūrisms sevi pieteica kā plaša vēziena ideju. Tas skāra literatūru, mākslu, arhitektūru, teātri, mūziku un pat kulināriju. Piemēram arhitektūrā futūristi atzina tikai modernās vīzijas, simbiozē ar modernajiem materiāliem. Namus atjaunot nebija jēgas – veco nojauca, lai tā vietā celtu jauno. Tas ir no betona, stikla un tērauda. Objektiem bija jābūt lieliem un monumentāliem, jo dzīve rit pilsētā, urbanizētā vidē. Ielas ir plašas un taisnas, jo pa tām traucas galvenais futūrisma dzinējspēks – ātrums jeb automobilis.

Sadzīvē futūristu ideāli kļuva pazīstami kā tehnoloģisks minimālisms. Kāpnes mājām nebija vajadzīgas, jo pārvietošanās notiks tikai ar liftiem, kurus protams augšā-lejā dzen elektrība. Dzīves vietas iekārtojums bija plašs, bet tajā pašā laikā bez sīkumiem. Vai nu tos veiksmīgi paslēpa vai vispār izmeta, futūrists nedzīvoja tradīcijās un sentimentos.

Mūsdienās gan jāsaka, ka īstens futūrisms laikam ir palicis tikai teoriju līmenī. Karš un tā atnestās šausmas atvēsināja nākotnes maksimālistu prātus. Protams, idejas ir palikušas. Liela daļa pilsētnieku neskumst pēc lauku dzīves, atbalsta plašumu un labprāt redz pilsētas vīziju balstītu stiklā, tehnoloģijās un ergonomikā. Ja dizainā, modē un mākslā ir palikušas futūristu vīzijas, tad, laikam gan jāsaka, ka viena no lielākajām zaudētājām šajā filozofiskajā domā tomēr bija politika. Futūrisms kā ideoloģiska imperatīvās rīcības platforma par laimi nav kļuvusi pilsoņiem tīkama.