1986. gada 20. janvārī Lielbritānija un Francija izsludina plānus būvēt tuneli zem Lamanša jūras šauruma, kas savienos abas valstis.

1986. gada 20. janvāris bija diena, kad britu premjeministre par dzelzs lēdiju dēvētā Mārgareta Tečere un Francijas prezidents Fransuā Miterāns pasaulei paziņoja, ka pieņemts lēmums izbūvēt tuneli zem Lamanša jūras šauruma.

Mārgareta Tečere tajā dienā sacīja šādus vārdus: "Apvienotā Karaliste un Francija šodien, pamatojoties uz ekspertu ziņojumiem, ir nolēmušas savienot abas valstis ar divu urbumu tuneli."

Vienošanos par celtniecību parakstīja pāris nedēļas vēlāk, 1986. gada 12. februārī, bet pati būvniecība sākās 1988. gadā. Izbūvi veica 11 par kurmjiem iesauktās speciālās tuneļu rakšanas mašīnas un zinātāji teic, ka divas no tām joprojām atrodas kaut kur zem Lamanša šauruma, jo izrādījies, ka lētāk tās atstāt tuneļa sānu ejās, nevis atgādāt uz Lielbritāniju vai Franciju.

Lai gan parasti, runājot par Lamanša tuneli, tiek izmantots vienskaitlis, patiesībā šī būve sastāv no trim atsevišķiem tuneļiem. Divos norit dzelzceļa satiksme abos virzienos, bet trešais paredzēts apkalpošanas darbiem un vilcienu pasažieru evakuēšanai ārkārtas gadījumos. Pavisam celtniecībā bija iesaistīti gandrīz 14 000 inženieru, kalnraču un palīgstrādnieku, turklāt aptuveni divas trešdaļas no viņiem strādāja šauruma britu pusē. Tieši tur ik pa laikam radās dažādas problēmas – te valdība laikus nepiešķīra vajadzīgo finansējumu, te strādnieki, solidarizējoties ar Tečeres slēgto ogļu ieguves šahtu darbiniekiem, uzsāka streiku un tamlīdzīgi. Starp citu, tuneļa celtniecības laikā nelaimes gadījumos dzīvības zaudēja desmit cilvēku, un astoņi no viņiem bija  briti. Turklāt celtniecības izmaksas pieauga par vairāk nekā četriem miljardiem mārciņu, pārsniedzot projekta sākotnēji plānotās izmaksas pat par 80 %.

Par spīti likstām, kas vajāja celtniecības darbus, 50 kilometru garo tuneli izbūvēja salīdzinoši ātri – pēc nepilniem sešiem gadiem 1994. gada 6. maijā karaliene Elizabete II un Francijas prezidents Miterāns svinīgi atklāja Lamanša jeb Eiro tuneli. Atklāšanas ceremonijā Miterāns Elizabetei otrajai teica, ka “tagad mums, kundze, ir arī sauszemes robeža”. Briti gan ironizējuši, ka  Lielbritānija ir un paliek sala arī pēc tuneļa ierīkošanas. 

Kaut būvi pabeidza triecientempā, gan briti, gan franči ironizēja, ka tuneļa celtniecība ilgusi gandrīz 200 gadu, jo pirmais būves plāns tika izstrādāts jau 1802. gadā. To toreizējam Francijas imperatoram Napoleonam Bonapartam piedāvājis realizēt kalnrūpniecības inženieris Albērs Matjē-Favjē. Viņa plāns paredzēja izbūvēt tuneli, pa kuru varētu kursēt pajūgi, bet Lamanša šauruma vidū tiktu izveidota mākslīga sala, kur braucēji nomainītu zirgus. Tiesa šo plānu nerealizēja, jo inženieris ar projektu klajā nāca brīdī, kad Napoleons bija sagājis naidā ar citām Eiropas lielvarām un kopīgs celtniecības projekts nebija iedomājams pat pārdrošākajos Napoleona sapņos.

Pēc Bonaparta gāšanas bijuši vēl vairāk nekā simt dažādu tiltu un tuneļu projekti, turklāt par savienojumu domāts kā vienā, tā otrā Lamanša šauruma pusē. 1878. gadā par sākti būvniecības darbi, un bija atrasti risinājumi virknei tehnisku problēmu, taču projektu nepabeidza, aizbildinoties ar stratēģiskām interesēm – kara gadījumā ienaidnieks taču var izmantot tuneli iebrukumam Anglijā.

Vēlreiz pie tuneļa idejas Francija un Apvienotā karaliste atgriezās 20. gadsimta 50. gados, un, jau atkal uzsāka celtniecības darbus, bet attapās, ka tomēr tik vērienīgam projektam naudas nebūs, un doma par tuneļa būvi tika iesaldēta, līdz Mārgareta Tečere tam ķērās klāt un panāca tā realizāciju.