1919. gada 20. jūlijā piedzima Edmunds Hilarijs (1919 - 2088). Alpīnists, kurš kļuva par pirmo pasaulē, kam padevās uzkāpt Everestā. 8848 metrus augsto Himalaju smaili viņš pievarēja kopā ar nepālieti Tenzingu Norgeju (abi attēlā). Taču daļa no stāsta iesākās Jaunzēlandē.

 

Edmunds Hilarijs piedzima 1919. gada 20. jūlijā Jaunzēlandes lielākajā pilsētā Oklendā. Pusaudzis mācījās vietējā skolā, un bija viduvējs skolēns. Bet viņa lielo kaislību, kalnos kāpšanu, raisīja tieši skolas sarīkota ekskursija. Kad tika pievarēts dzīvē pirmais kalns, Hilariju pārņēma viena no alpīnistu ierastajām slimībām, tieksme pēc kalniem, lai arī pirmais sasniegums nesasniedza pat trīs kilometru augstumu.

Otrā pasaules kara gados Hilarijs dienēja gaisa spēkos, kur viņš bija navigators. Šīs zināšanas viņam bija ļoti noderīgas, kad briti nolēma vairāk pētīt Everestu. Bija sākusies cīņa par pasaules augstākās smailes iekarošanu. Un šajā darbā iesaistījās arī Lielbritānijas bijušo koloniju un domīniju cilvēki.

Alpīnistu mēģinājumi uzvarēt Zemes augstāko virsotni cieta neveiksmes. Vairāku valstu sacensība radīja papildus spriedzi. 1953. gadā atļauja veikt izpētes darbus piederēja britiem. Un vairāki neveiksmīgi mēģinājumi sāka radīt satraukumu, ka laiks paiet nelietderīgi. Uz papēžiem mina francūži un šveicieši, tāpēc briti pēkšņi mainīja Everesta iekarošanas vadību.

Pieredzējušā Ērika Šiptona vietā stājās Džons Hants. Alpīnistiem šī maiņa nepatika, taču Hanta raksturs bija ļoti draudzīgs, tāpēc jau aprīlī tika panākts mierizlīgums, lai gatavotos kopējam mērķim – Everesta iekarošanai. Hants sadalīja visus alpīnistus pa pāriem, katrā viens no kāpējiem būtu vietējās izcelsmes kalnos kāpējs. Pirmais pāris startēja neveiksmīgi, viņi bija spiesti atgriezties, kad līdz virsotnei bija atlicis pavisam nedaudz. Jaunzēlandietis Hilarijs, kopā ar nepālieti Tenzingu Norgeju bija otrais pāris, tāpēc uzreiz pēc pirmās neveiksmes pienāca viņu kārta kāpt Džomolungmā.

1953. gada 29. maijā pulksten pusdivpadsmitos pēc vietējā laika, abi alpīnisti sasniedza virsotni. Lai arī sākotnēji Hilarijs un Norgejs uzsvēra komandas darbu panākumos, pāris gadus vēlāk Norgejs memuāros atklāja, ka pirmais cilvēks, kurš spēra kāju uz Everesta bija tieši šīs dienas jubilārs Hilarijs. Norgejs vaļsirdīgi atzinās, ka tā nu bija sanācis - pārinieks atradies augstāk un labākā pozīcijā. Uzreiz pēc virsotnes ieņemšanas abi alpīnisti safotografēja dižos kalnus un apglabāja kalna virsotnes sniegos saldumus un krustu. Tā bija māņticība, ko ievēroja, jo kalni taču ir kas mītisks un iespējams pat dzīvs. Tāpēc pateikušies par drošo augšupceļu, abi devās lejā uz komandas apmetni, smailes pakājē.

Dažas dienas vēlāk britu komandas dalībnieki Hants un Hilarijs saņēma ziņas, ka nule kā kronētā Lielbritānijas karaliene Elizabete II abus iecēlusi bruņinieku kārtā. Savukārt ne zem britu kroņa valdījuma esošais nepālietis Norgejs saņēma Džordža ordeni, kā pateicību par britu kroņa slavas kaldināšanu. Šveicei ar Franciju nekas cits neatlika kā samierināties ar zaudējumu. Lai gan francūži ieguva mazu daļiņu slavas vēlāk. Viņi pievērsās mēģinājumiem pievarēt Everestu no gaisa. 1988. gadā Žans Marks Bovēns izmantoja gaisa pūķi, lai aizplanētu līdz smailei, bet 2005. gadā Didjē Desales ar “Eurocopter” helikopteru sasniedza virsotni un sabija tur četras minūtes. Tas ir divas reizes ilgāk, nekā noteikts Starptautiskās aeronautikas federācijas noteikumos. Atceļā viņš pamanījās izglābt arī divus alpīnistus, kuri atzina šī sasnieguma lietderīgo pusi – glābšanas iespējas Himalaju augstākajās smailēs. 1995. gadā Everestu pievarēja arī leģendārie Latvijas alpīnisti Teodors Ķirsis un Imants Zauls.