Viena no senākajām Eiropas augstskolām ir Madrides universitāte Complutense, kas toreizējā Kastīlijas karalistē tika nodibināta 1293. gada 20. maijā.

Madrides universitāte Complutense ir viena no senākajām Eiropā. 1293. gada 20. maijā Kastīlijas karalis Sančo IV piešķīra Toledo arhibīskapam Gonsālo Garsijam Gvidjelam privilēģiju dibināt Studium Generale. Par augstskolas mājvietu kļuva Alkala de Enaresa – pilsēta Madrides pievārtē, kas radusies vēl Romas impērijas laikos, kad tā saukusies par Komplutumu. Universitāte pieņēma pilsētas seno latīņu vārdu, un nes to arī šodien, kad vairs neatrodas Alakala de Enaresā.

Līdz pilnvērtīga universitātes statusa iegūšanai gan bija jāpaiet vēl diviem gadsimtiem, jo tikai 1499. gada 13. aprīlī Complutense tika atzīta ar Romas pāvesta bullu, un par to jāpateicas tās bijušajam studentam, Spānijas kardinālam un lielinkvizitoram Fransisko Sisnerosam. Būdams viens no sava laika ietekmīgākajiem vīriem Spānijā, Sisneross pagādāja gruntsgabalus un izvērsa būvniecību, padarot savu alma mater par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas zinību centriem. Vārds ‘cisne’ spāņu valodā nozīmē „gulbis”, un, godinot universitātes patrona piemiņu, Complutense ģerbonī joprojām skatāms gulbis. Šai universitātes „zelta laikmetā” šeit pasniedza Renesanses humānists Antonio de Nebriha un vēlākais Katoļu baznīcas svētais Viljanuevas Tomass, šeit studēja Lepanto jūras kaujas uzvarētājs Austrijas Huans, spāņu karavadonis karā pret sacēlušos Nīderlandi Parmas hercogs Alessandro Farnēze, izcilie spāņu baroka literāti – dramaturgs Lope de Vega un dzejnieks Fransisko de Kevedo. Starp citu, 1547. gadā Alkala de Enaresā nāca pasaulē visu laiku dižākais spāņu rakstnieks Migels Servantess, taču, būdams trūcīga bārddziņa dēls, palika bez augstskolas izglītības.

Arī nākamajos gadsimtos Complutense bija ļoti nozīmīgs akadēmiskais centrs. Šeit mācījušās tādas Jauno laiku vēsturē nozīmīgas personības kā Francijas karaļa Luija XIII pirmais ministrs kardināls Džulio Mazarino un redzamākais spāņu apgaismības domātājs Gaspars Melčors de Hoveljanoss. Complutense lepojas ar faktu, ka 1795. gadā šeit doktora grādu ieguva filozofe Marija Isidra de Gusmana – pirmā sieviete Spānijā un viena no pirmajām Eiropā, kam piešķirta augstākā akadēmiskā pakāpe. Zināms apsīkums iestājās 19. gs. pirmajā pusē, kas lika Spānijas valdībai 1836. gadā pārvietot universitāti uz galvaspilsētu. Jaunu elpu mācību iestādei deva modernas un plašas universitātes pilsētiņas būve Madrides rietumdaļā, sākot ar 1929. gadu. Būvniecību gan pārtrauca Spānijas pilsoņkarš 1936. gadā. Kara laikā pilsētiņa kļuva par sīvu kauju vietu un tika smagi izpostīta, taču arī Franko režīms pēc kara piešķīra vajadzīgos līdzekļus atjaunošanai un jaunu ēku būvei.

Par Madrides universitātes Complutense svaru 20. gs. Spānijas intelektuālajā dzīvē liecina kaut vai tas, ka šeit studējuši septiņi no astoņiem spāņu izcelsmes Nobela prēmijas laureātiem: neirologs Santjago Ramons i Kahals, bioķīmiķis Severo Očoa, un rakstnieki – Hosē Ečegarajs, Hasinto Benavente, Visente Aleiksandre, Kamilo Hosē Sela un Mario Vargass Ljosa. Starp citiem pasaulslaveniem Complutense absolventiem ir dzejnieks Federiko Garsija Lorka, rakstnieks Migels de Unamuno, filozofs Hosē Ortega-i-Gasets un daudzi citi. Tiek apgalvots, ka bez šīs mācību iestādes beidzējiem nav izticis neviens Spānijas ministru kabinets kopš 18. gs. beigām, ja neskaita Franko diktatūras laiku. Complutense beidzēji ir gan pēdējais pirmskara demokrātiskās Spānijas prezidents Manuels Asanja, gan tādi atjaunotās spāņu demokrātijas līderi kā premjerministri Adolfo Suaress un Hosē Marija Asnars, un bijušais NATO un Eiropas Savienības ģenerālsekretārs Havjers Solana.