1820. gada 20. novembrī Klusajā okeānā kašalots uzbruka vaļu zvejnieku kuģim „Eseksa” un to nogremdēja. Divdesmit kuģa jūrnieki ar niecīgiem pārtikas krājumiem trīs laivās vairākus mēnešus maldījās okeāna plašumos; izdzīvoja astoņi. Šis notikums iedvesmoja amerikāņu rakstnieku Hermani Melvilu radīt romānu „Mobijs Diks”.

Vaļu mednieku kuģis „Eseksa” atstāja Nantaketas ostu Massačūsetsas štatā, Savienotajās Valstīs, 1819. gadā, dodoties divus ar pusi gadus ilgā kašalotu medību kuģojumā Klusā okeāna dienvidos. Reiss ar dažiem starpgadījumiem ritēja visumā veiksmīgi līdz 1820. gada 20. novembrim, kad notika „Eseksas” liktenīgā sastapšanās ar apmēram 80 tonnas smagu kašalotu okeānā apmēram 3700 kilometru attālumā no Dienvidamerikas rietumu piekrastes. Kašalots visai negaidīti pietuvojās „Eseksai” un divas reizes ar visu spēku triecās pret kuģa priekšgalu. Apšuvuma plankas neizturēja, zem ūdenslīmeņa radās sūce, kuru aizlāpīt vairs nebija iespējams. Kapteinis un komanda tikko paspēja sasēsties laivās, kad „Eseksa” jau pazuda okeāna viļņos. Nav īsti skaidrs, kas izraisīja dzīvnieka agresiju – iespējams, tie bija āmura klaudzieni; bocmanis tobrīd uz klāja laboja laivu. Pāris dienas jūrnieki pavadīja, izzvejodami no ūdens visu, kas varēja noderēt pārtikai. Šie krājumi bija stipri trūcīgi, pie tam jūras ūdens bojāti. Vēl daudz nopietnāka problēma bija saldūdens trūkums – jau drīz vien jūrniekiem nācās remdēt slāpes ar pašu urīnu.

Apmēram mēnesi pēc avārijas divdesmit vīri piestāja neapdzīvotajā Hendersona saliņā. Šeit viņi atrada saldūdens avotu, taču augu un dzīvnieku daudzums uz niecīgā zemes pleķīša bija par mazu, lai no tā varētu iztikt divdesmit vīru. Pēc dažām dienām septiņpadsmit kuģinieki atkal sēdās trijās laivās. Viņi acīmredzot nezināja, ka nepilnus 170 kilometrus uz rietumiem ir Pitkērna sala, uz kuras jau apmēram trīsdesmit gadus mitinājās daži britu jūrnieki, atkuģojuši šurp ar dumpja laikā nolaupītu kuģi. Taču „Eseksas” komanda nolēma kuģot uz austrumiem, cerot sasnigt Lieldienu salu. Tas neizdevās, un trīs laivas nonāca tuksnesīgajā Klusā okeāna dienviddaļā, pa vidu starp Jaunzēlandi un Dienvidameriku, apmēram 3000 kilometru attālumā no tuvākās cietzemes. Vētru laikā laivas pazaudēja cita citu; viena no trīs laivām tā arī pazuda bez vēsts. Apmēram pēc mēneša okeānā jūrnieki cits pēc cita sāka mirt no bada un slāpēm. Pirmos saskaņā ar tradīciju apbedīja jūrā, bet pēc tam biedri sāka izmantot aizgājēju miesas uzturā. Galu galā uz vienas no laivām tika pat izvilkta loze, kuram no jūrniekiem nāksies ziedot dzīvību, kalpojot par pārtiku atlikušajiem. Loze krita jaunam jūrniekam Ouvenam Kofinam, un viņu patiešām nošāva un apēda. Apmēram trīs mēnešus pēc „Eseksas” avārijas izdzīvojušo laivas pamanīja divi dažādi vaļu zvejnieku kuģi. Tajās vēl atlikušie pieci jūrnieki tobrīd jau bija uz nāves robežas un vairs ne pie pilnas apziņas. Vēlāk, atguvuši spriestspēju, viņi pastāstīja arī par Hendersona salā palikušajiem, un arī šos vīrus izglāba – arī jau uz bada nāves robežas. No divdesmit vīriem, kuri bija uz „Eseksas” klāja liktenīgajā 1820. gada 20. novembrī, izdzīvoja astoņi.

Notikums ar „Eseksu” iedvesmoja amerikāņu rakstnieku Hermani Melvilu radīt vienu no izcilākajiem 19. gadsimta dēku romāniem – slaveno darbu „Mobijs Diks”. Tajā baltgalvas kašalots Mobijs Diks sastopas ar cīņā uz dzīvību un nāvi ar kapteini Ahabu. Kapteinis ir ne mazāk iezīmīgs tēls – liela auguma vīrs, kura ķermeni no pieres līdz pat vienas kājas potītei šķērso baisa rēta – zibens spēriena pēdas. Otras kājas vispār nav – tā jau ziedota cīņā pret baiso jūras iemītnieku. Kapteinis Ahabs ir apsēsts ar vēlmi nomedīt savu seno pretinieku, un tāpēc trenc nāves cīņā savus vīrus. Apokaliptiskā sadursmē ar dzīļu iemītnieku visi kuģa ļaudis iet bojā, izņemot vienu – jauno matrozi Išmaelu, kurš arī ir romāna vēstītājs.