1991. gada 18. augustā vairāki toreizējās PSRS valdības locekļi – padomju totalitārās sistēmas saglabāšanas piekritēji – mēģināja īstenot militāru apvērsumu. Apvērsums izgāzās, tā rezultāts bija PSRS sabrukums, tai skaitā Latvijas Republikas valstiskās suverenitātes pilnīga atjaunošana, ko toreizējā Latvijas Augstākā Padome pasludināja 1991. gada 21. augustā.

 

1991. gada 21. augustā Latvijas PSR Augstākā Padome pasludināja Latvijas Republikas pilnīgu neatkarību no Padomju Savienības. Tā noslēdzās iepriekšējā gada 4. maijā deklarētais valstiskuma atjaunošanas process, kaut, taisnību sakot, vēl dažas dienas iepriekš nevienam nebija bijis ne jausmas par šādu attīstību. Brīdī, kad Latvijas likumdevēji balsoja par izšķirošo lēmumu, pa Vecrīgu vēl braukāja OMON vienības bruņutransportieri, daudzi nozīmīgi objekti Rīgā bija Padomju armijas specvienību ieņemti, taču no Maskavas jau pienāca ziņas, ka militārais pučs, ko 18. augustā bija uzsākuši vairāki konservatīvi noskaņoti padomju valdības locekļi, ir izgāzies. Mēģinot sašņorēt ļodzīgo padomju impērijas konstrukciju ar militāru spēku, pučisti bija to sagāzuši pavisam.

Mans draugs, dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs tieši tobrīd bija devies savā pirmajā ārzemju braucienā, un uzturējās Vācijā. Ar savām atmiņām par 1991. gada augustu viņš savulaik dalījās raidījumā „Šīs dienas acīm”:

„Es atrados Vācijā, Minhenē, kur viesojos pie mūsu ģimenes drauga Rolfa Ekmaņa un viņa ģimenes. Rolfs tolaik strādāja „Radio Brīvā Eiropa”. Kādu rītu es cēlos un izgāju virtuvē, kur Rolfa sieva Šellija kaut ko rosījās un bija ieslēgts televizors ar CNN. Es apjautājos: What’s on the news? (Kas ziņās jauns?) – un viņa teica: Ah, Gorbachev is down. (Gorbačovs ir gāzts.) Tas bija tāds mulsuma mirklis, jāteic.

Galvenā sajūta tajās dienās bija neziņa un neizpratne, kas vispār ir gaidāms. It kā jau tam nevajadzēja pat būt pārsteigumam, zinot, cik gara bija iepriekšējā vēsture, un cik tomēr īsa tā perestroika, bet kaut kā tomēr tik spēcīgs bija visu to iepriekšējo gadu iespaids, ka tas likās pilnīgi kaut kas neiespējams. Protams, ienāca prātā variants: ja nu tiešām tas ir tāds lielais pagrieziens, tad būs jautājums – braukt atpakaļ vai nebraukt? Mans bērns – tobrīd trīsgadīgā meita – bija Latvijā, es pats biju tādā nenoteiktā dzīves un karjeras momentā. Tomēr, tiklīdz pēc tā samulsuma šis jautājums bija manā galvā noformulējies, tā arī viss bija cauri.”

Viss tiešām ātri bija cauri. Pučisti bija pārāk neizlēmīgi, centās uzgrūst cits citam izšķirošos lēmumus, un līdz ar to arī atbildību. Tikmēr demokrātiskie spēki, kuru priekšgalā nostājās toreizējais Krievijas Federācijas līderis Boriss Jeļcins, rīkojās strauji un apņēmīgi. Maskavā, Sanktpēterburgā un daudzās citās Krievijas pilsētās izvērtās pilsoniskās nepakļaušanās akcijas, un arī armija, kura tūļīgi bija ievesta galvaspilsētā, drīz sāka svārstīties un izrādīt nepakļaušanās pazīmes. Ap 21. augusta dienas vidu vairāki puča līderi, t.sk. PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs Lukjanovs, aizsardzības ministrs Jazovs un Valsts Drošības komitejas priekšsēdētājs Krjučkovs – lidoja uz Krimu pie Mihaila Gorbačova, kuru viņi paši dažas dienas iepriekš bija ieslodzījuši mājas arestā viņa vasaras rezidencē. Cerības panākt kādu kompromisu bija veltas, un sazvērniekiem nācās atgriezties galvaspilsētā, kur viņus jau gaidīja rokudzelži. Tāds pats liktenis sagaidīja arī citus puča vadoņus, izņemot toreizējo PSRS iekšlietu ministru Borisu Pugo, kura līķi ar lodi galvā atrada viņa Maskavas dzīvoklī līdzās viņa nāvīgi ievainotajai dzīvesbiedrei. Visticamāk, tā bija dubulta pašnāvība, taču tiek izteiktas arī citas versijas.

Un vēl mazliet no Jāņa Elsberga atmiņu stāsta:

„Runājot vispār par to dienu samulsumu, kas laikam tiešām varētu būt tāda pamata emocija, tagad es to analizēju ar prātu, bet toreiz kaut kā sajūtu līmenī – dziļa neizpratne par to, kādā pasaulē un kādā iekārtā dzīvoju šobrīd, un kas vispār ir sagaidāms. It kā šie atmodas gadi bija ar skatu uz Rietumiem, ar brīvības saukļiem un ideāliem; vārdiem par demokrātiju, tirgus ekonomiku un ko tik visu ne, bet mēs jau patiesībā neviens nezinājām, ko tas reāli praksē nozīmē un kā tas izskatās. Un tad nu es biju pavadījis šīs pāris nedēļas Minhenē, un biju šo pirmo iespaidu guvis – kā tas izskatās. Un sajūta bija tāda, ka tā ir absolūti sveša, absolūti cita pasaule, un ka es tur esmu pilnīgi neiederīgs un galīgi nesaprotu, kas tur notiek. Pilnīgi nereāla sajūta.”