1940. gada 21. decembrī 44 gadu vecumā no sirdslēkmes mirst amerikāņu rakstnieks Frānsiss Skots Ficdžeralds.

Frānsiss Skots Ficdžeralds tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta izcilākajiem amerikāņu romānu un īsos stāstu rakstnieku, tāpat nereti viņu sauc par zudušās paaudzes autoru. Lai arī piedzimis Amerikā un tur arī studējis, daļu savas dzīves vadījis Francijā.

Par Ficdžeralda studijām Prinstonā klīst nostāsts, ka universitātē topošais rakstnieks iestājies  mīlestības dēļ. Mīlestības pret futbolu dēļ – reiz viņš skatījies maču, kurā prinstonieši spēlēja pret Jeilas universitāti un ieraudzījis prinstoniešu Sema Vaita spēli, viņš izdarījis izvēli – un skaidrs, ka iestājies Prinstonā pirmais, ko izdarījis, pieteicies futbola komandā, tiesa jau pēc divām nedēļām viņu no futbola komandas atskaitīja kā pagalam neperspektīvu. Un bez futbola Prinstona Ficdžeraldam nebija interesanta –viņu kaitināja švītīgi turīgie studenti, kuriem viņš naudas trūkuma dēļ nespēja līdzināties, bet knapināties nabadzīgā ierindas studenta statusā arī viņš nebija ar mieru, tādēļ nācās atrast veidu kā izcelties, kļūt pamanāmam un pierādīt, ka ir labāks par Prinstotnas bagātnieku dēliņiem.

Un te Ficdžeralds lika lietā savu slepeno ieroci, ko jau pamatskolā bija veiksmīgi izmantojis, proti, tā bija sacerēšanas māksla. Frānsiss sāka rakstīt humoristiskus stāstiņus studentu žurnālam un lugas Prinstonas teātrim, no kurām dažas arī tika uzvestas. Tiesa, visas šīs ārpusmācību aktivitātes novērsa no galvenā – studijām, un rezultātā Ficdžeraldu ieskaitīja nesekmīgo pulkā, kas beidzās ar to, ka viņam studijas apnika un viņš nolēma iestāties armijā, ar cerību, ka, plosoties Pirmajam pasaules karam, viņu nosūtīs uz fronti, kur viņam noteikti būs lemt krist kaujā.

Lai atstātu liecību par sevi pasaulei, pirms došanās uz fronti viņš nosūtīja kādai izdevniecībai romāna manuskriptu, bet drīz to saņēma atpakaļ ar ieteikumu pie tā piestrādāt. Bet pašu Ficdžeraldu frontes vietā nosūtīja uz mācību nometni, kas izrādījās liktenīga, jo tur viņš satapa savu mīļoto Zeldu, ar kuru jaunais leitnants varēja apprecēties tikai karam beidzoties un ar noteikumu, ka viņš atradīs pieklājīgu darbu.

Zeldas vecāki uzskatīja, ka rakstnieks ir tas pats, kas bezpajumtnieks. Īsu brīdi Ficdžeralds strādājis reklāmas aģentūrā Ņujorkā, tomēr vēlme rakstīt bija pāri visam, tāpēc pametis darbu Ņujorkā, viņš devās uz mājām, lai piestrādātu pie romāna, ko bija uzrakstījis pirms pieteicās armijā. Un tā bija laimīgā loze, romāns „Šaipus paradīzes”, ko izdeva 1920. Gadā, Ficdžeraldu un viņa sievu padarīja par smalko aprindu hroniku galvenajiem varoņiem. Bija sācies neprātīgā džeza laikmets, kurā rakstnieks ar kundzi kļuva par jaunās Amerikas „karaļpāri”.

Kad ģimenē piedzima meita, bohēma turpinājās un Ficdžeralds centās rakstīt, bet tas kļuva arvien grūtāk, jo rakstīt viņš varēja tikai skaidrā prātā. Tādi brīži rakstnieka dzīvē bija arvien retāk. Lai paglābtos no zudības, Ficdžeraldi pārcēlās uz Franciju, kur rakstnieks sāka darbu pie „Lielā Getsbija”. Tas bija pagājušā gadsimta 30. gados, kad Frānsiss saņēma rekorlielus honorārus, piemēram, 1931. gadā par vienu stāstu viņš saņēma 4000 dolāru, rakstniekam bija veiksmīga sadarbība ar Holivudu, tomēr pamazām sākās viņa noriets, turklāt, kad lecot ūdenīm, Frānsiss salauza atslēgas kaulu, viņš ilgu laiku nevarēja strādāt.

Un tad pienāca 1940. gada 21. decembris, kad Ficdžeraldu piemeklēja sirdslēkme un viņš atstāja šo pasauli, atstājot aiz sevis četrus pabeigtus romānus un vairākus īsos stāstus, tostarp Bendžamina Batona neparastais dzīves stāstu, pēc kura motīviem uzņemta filma. Bet nāves brīdī Ficdžeralda kontā bijusi summa, ar kuru pietika tikai tik, lai samaksātu par ķermeņa pārvešanu uz dzimteni un kapracim.

Kad pēc rakstnieka nāves publicēja Ficdžeralda autobiogrāfisko apcerējumu “Krahs”, tas viņu atkal pacēla jaunos slavas viļņos, saucot par amerikāņu klasiķi un izcilu sava laika hronistu, kā arī viņam par godu izveidoja muzeju.