Luijam XVI Burbonam bija lemts kļūt par pēdējo no t.s. „vecā režīma” Francijas karaļiem. Gan objektīvu, gan subjektīvu apstākļu kopums noteica to, ka tieši viņa valdīšana laikā uzliesmoja Lielā Franču revolūcija. Luijam tā laupīja ne vien varu, bet arī dzīvību – viņš tika tiesāts par valsts nodevību un giljotinēts Parīzē 1793. gada 21. janvārī.

Francijas karalis Luijs XVI Burbons kāpa tronī 1774. gadā, mantojot varu no sava vectēva Luija XV. Tolaik deviņpadsmitgadīgā dofina Luija Ogista rokās līdz ar to nonāca absolūta monarha vara un arī teju nedalīta atbildība par valsts likteni. Francija jau desmitiem gadu cīnījās ar hronisku finanšu trūkumu, kuru izraisīja pirmām kārtām lielie tēriņi militārajām vajadzībām, konkurējot ar Lielbritāniju par koloniālo varenību. Valsts ekonomikas radītā peļņa pamatā palika aristokrātu kabatās, un šis sabiedrības „krējums” savā vairumā sīksti pretojās jebkādām reformām. Sabiedrībā brieda nepatika pret absolūtismu, kas tika pamatoti uzlūkots kā laika garam neatbilstošs despotisms. Un jaunais karalis, kaut arī gana inteliģents un ar labu gribu apveltīts, tomēr bija cilvēks ar vāju raksturu – depresīvs, svaidīgs un viegli ietekmējams. Vēl viena Luija XVI problēma bija viņa dzīvesbiedre, Austrijas princese Marija Antuanete. Franču tauta kategoriski nepieņēma Austrijas Hābsburgu, ilglaicīgo Francijas ienaidnieku atvasi. Karaliene, protams, nebija ideāla; tomēr publikas viedoklis viņu burtiski dēmonizēja, padarot par visu valsts likstu simbolu.

Iespējams, Luija XVI pirmā lielā kļūda bija labības tirgus liberalizācija 1784. gadā, kuru karalis īstenoja pēc liberālā finanšu ministra Tirgo ieteikuma. Nestabili laikapstākļi nākamajos gados izraisīja straujas maizes cenas svārstības, kuras sevišķi smagi izjuta trūcīgākā tautas daļa. Daudzviet izcēlās nemieri, kurus nācās apspiest ar karaspēka palīdzību. Apzinādamies radikālu reformu nepieciešamību, taču izjuzdams savas varas autoritātes trūkumu, karalis izšķīrās pēc 175 gadu pārtraukuma sasaukt valsts kārtu sapulci jeb ģenerālštatus. Taču šī institūcija, kas sapulcējās 1789. gada maijā, tikai apliecināja „vecā režīma” neatbilstību laikmeta prasībām. Trešās kārtas, respektīvi – pilsonības deputāti pasludināja sevi par Nacionālo Asambleju, kas, balstoties tautas masu noskaņojumā, sāka radikāli ierobežot karaļa varu. Luijs bija gatavs kompromisam, un kādu laiku

šķita, ka Francijā varētu izveidoties konstitucionāla monarhija pēc Lielbritānijas parauga. Tomēr noskaņojums kā likumdevēju vidū, tā sabiedrībā arvien radikalizējās. 1789. gada oktobrī dumpīgs pūlis iebruka karaļa rezidencē Versaļas pilī, Marijas Antuanetes dzīvību, domājams, glāba tikai Nacionālās gvardes komandiera marķīza Lafaijeta iejaukšanās, taču dumpinieki piespieda karalisko ģimeni pārcelties uz Tilerī pili Parīzē. Laikam gan liktenīgais lūzuma punkts bija karaliskās ģimenes mēģinājums 1791. gada jūnijā pamest valsti. Viņus arestēja, nogādāja atpakaļ Parīzē un ieslodzīja mājas arestā.

1792. gada septembrī Nacionālā Sapulce pasludināja Franciju par republiku. Gāzto monarhu tagad dēvēja par „pilsoni Luiju Kapē”, atsaucoties uz viduslaiku Kapetingu dinastijas vārdu, kuras pēcnācēji bija Francijas Burboni. Luiju vainoja sazvērestībā un sadarbībā ar citiem Eiropas monarhiem, kuri bija uzsākuši karu pret jauno republiku. 1793. gada 15. janvārī Nacionālā Sapulce ar pārliecinošu vairākumu atzina bijušo karali par vainīgu. Nākamās dienas balsojums, kurā tika izšķirts soda mērs, nebija ne tuvu tik vienprātīgs. Pēc 36 stundas ilgām debatēm, ar 361 no 721, tātad – ar vienas balss pārsvaru, tika nobalsots par tūlītēju sodīšanu ar nāvi. Luijs XVI Burbons, pēdējais no „vecā režīma” Francijas valdniekiem, tika giljotinēts Revolūcijas laukumā Parīzē 1793. gada 21. janvārī. Viņa sieva, karaliene Marija Antuanete, piedzīvoja to pašu likteni 16. oktobrī.