Vladimirs Ļeņins bija redzamākā figūra 20. gs. sākuma krievu radikālo marksistu – boļševiku – kustībā. Viņa vadībā boļševiki 1917. gadā sagrāba varu Krievijā un sāka būvēt jauna tipa valsti saskaņā ar savām idejiskajām dogmām. Jau dažus gadus vēlāk Ļeņina veselība strauji pasliktinājās un 1924. gada 21. janvārī viņš mira.

1924. gads Maskavai un visai Padomju Savienībai pienāca diezgan optimistiskā gaisotnē. Pilsoņu kara, vispārējā sabrukuma un bada šausmas bija pārdzīvotas, jaunā ekonomiskā politika ļāvusi izveidoties daudzmaz normālam tirgum, līdz ar to tauta bija kaut cik paēdusi, zemnieki vairs nedumpojās. Stabilitātes gan nebija jaunās boļševiku valsts varas virsotnē. Kā jau tas notiek ar vairumu revolūciju, kad vara bija sagrābta, kontrrevolucionāri un interventi sakauti, sākās diezgan nežēlīga ietekmes dalīšana starp revolūciju izcīnījušajiem. Sevišķi asa šī cīņa bija kļuvusi pēdējā gadā – kopš revolūcijas galvenais vadonis Vladimirs Ļeņins pēc pārciestā trešā insulta paralizēts un bez runas spējām gulēja savā ārpilsētas rezidencē Gorkos. Šķiet, tikai vadoņa dzīvesbiedre Nadežda Krupska vēl cerēja, ka viņš vēl varētu atlabt. Visi citi gaidīja nenovēršamo finālu, kas arī pienāca 1924. gada 21. janvārī.

Ļeņins mira 53 gadu vecumā. Kā oficiālais vadoņa nāves cēlonis tika minēta cerebrālā arterioskleroze vai ceturtais insults, taču jau visai drīz sāka cirkulēt baumas, ka revolūcijas vadonis esot sirdzis ar sifilisu. Pavisam nesen atklātībā nākuši dokumenti apliecina, ka Vladimiram Uļjanovam (Ļeņinam) jau 25 gadu vecumā tiešām konstatēta šī seksuāli transmisīvā slimība, un 1923. gadā starp viņam izrakstītajām zālēm bijis salvarsāns – tobrīd modernākais un iedarbīgākais līdzeklis minētās infekcijas ārstēšanai. Protams, nevar apgalvot, ka studiju gados iegūtā nelāgā kaite ir vienīgais Ļeņina nāves cēlonis. Profesionālā revolucionāra dzīves gaitas nav veselību saudzējošas. Desmiti gadu, kas pavadīti izsūtījumos un cietumos, mētājoties apkārt bez pastāvīgiem ienākumiem un dzīvesvietas, pēc tam neizbēgami intensīvs darbs jaunās boļševiku valsts vadītāja amatā – tas viss arī noteikti nebija palicis bez sekām.

Jau pēc pirmā insulta 1922. gada maijā, kas izraisīja daļēju paralīzi, Ļeņins nodiktēja dzīvesbiedrei tekstu, kurš vēlāk ieguva „Ļeņina testamenta” nosaukumu. Dokumentā, kuru Krupska nosūtīja partijas centrālkomitejai nākamajā dienā pēc vīra nāves, ir teikts: „Domāju, ka galvenais stabilitātes jautājumā ir tādi CK locekļi kā Staļins un Trockis. Viņu savstarpējās attiecības, manuprāt, veido lielāko pusi no šķelšanās briesmām, no kuras var izvairīties. (..) Biedrs Staļins, kļuvis par ģenseku, ir koncentrējis savās rokās neaptveramu varu, un es neesmu drošs, vai viņš spēs vienmēr pietiekami uzmanīgi lietot šo varu. No otras puses, biedrs Trockis ievērojams ne tikai ar izcilām spējām. Personiski viņš ir, laikam gan, pats spējīgākais cilvēks šajā CK, bet arī pārlieku apveltīts ar pašpārliecinātību un aizraušanos ar lietas tīri administratīvo pusi.” Dienu vēlāk Ļeņins nodiktējis vēl šādu tekstu: „Staļins ir pārāk rupjš, un šis trūkums, kas ir visnotaļ pieciešams mūsu, komunistu, vidē un saskarsmē, nav paciešams ģenseka amatā. Tāpēc es ierosinu biedriem apsvērt veidu, kā pārvietot Staļinu no šīs vietas un iecelt šai vietā citu cilvēku.” Bet neviens no tobrīd boļševiku partijas varas virsotnē esošajiem nav ieinteresēts pildīt Ļeņina pēdējo gribu. Pat Trockim testaments nav sevišķi labvēlīgs, jo, ja ievēro viņa raksturojumu šajā dokumentā, viņš diezin vai varētu kļūt par to cilvēku, kurš nomainītu Staļinu. Vēl mazāk Staļina nomaiņu grib Trocka pretinieki un Staļina tā brīža sabiedrotie. Neviens no viņiem – ne Grigorijs Zinovjevs, ne Ļevs Kameņevs, ne Nikolajs Buharins – tobrīd neparedz, ka viņus visus, visus kā vienu nostums no varas virsotnes un pēc tam nežēlīgi iznīcinās, līdz šai varas virsotnē paliks tikai viņš – Josifs Staļins, Vladimira Ļeņina varas īstenais un, iespējams, arī cienīgākais mantinieks.