Attiecību skaidrošana ar revolveru palīdzību nereti mēdza notikt t.s. „Mežonīgajos rietumos” – 19. gs. otrās puses Savienoto Valstu vidienes štatos. Šīs revolverdivkaujas kļuvušas par neatņemamu „Mežonīgo rietumu” tēla sastāvdaļu. Pirmā dokumentāli fiksētā revolverdivkauja notika 1865. gada 21. jūlijā.

Platmale, ūsas un neiztrūkstošais kolts, kuru viņš ik brīdi gatavs izraut no maksts, un izlietot visu cilindra saturu mīlestības, likuma vai aizskartas patmīlas vārdā. Tāds mums tēlojas tipisks aizpagājušā gadsimta vidus Amerikas Mežonīgo rietumu varonis, un vairāku desmitu vēsturisku personu biogrāfijas apliecina, ka šim priekšstatam ir pamats. Viens no šiem brašajiem šāvējiem ir Džeimss Batlers Hikoks, plašāk pazīstams kā Mežonīgais Bils Hikoks. Epizode, kurā Hikoka raidītā lode laupīja dzīvību viņa labam paziņam Deivisam Tatam, ir pirmā dokumentāli fiksētā revolverdivcīņa Mežonīgo rietumu vēsturē, un tā notika Springfīldā 1865. gada 21. jūlijā.

Laba šāvēja un nikna kaušļa slavu Hikoks iemantoja jau dzimtajā Ilinoisā, no kurienes viņš 1855. gadā, astoņpadsmit gadu vecumā, nozuda pēc tam, kad kautiņā bija teju nositis savu pretinieku. 1861. gadā Nebraskā, strādādams par pasta furgona kučieri, viņš nošāva kādu Dēvidu Makkanlesu un vēl divus viņa radiniekus. Daži apgalvoja, ka Makkanless bijis laupītāju bandas vadonis, citi – ka vienkāršs fermeris, kurš centies piedzīt parādu no Hikoka darba devēja. Sekoja Amerikas pilsoņkarš, kura laikā, ja tic nostāstiem, Hikoks viens apšāvis desmitiem dienvidnieku. Pēc kara viņš kļuva par profesionālu kāršu spēlmani, un ķilda kāršu parāda dēļ arī bija iemesls liktenīgajai sadursmei. Deiviss Tats kā ķīlu par nesamaksātu kāršu parādu pievācis Hikoka pulksteni. Hikoks brīdinājis Tatu šo pulksteni nenēsāt, bet tas nav klausījis. Abi it kā vienojušies, ka Hikoks pulksteni izpirks, taču jau tās pašas dienas pievakarē, kad Tats atkal parādījies pilsētas tirgus laukumā, joprojām greznojies ar Hikoka pulksteni, pēdējais viņam uzsaucis, lai nenāk klāt, kamēr nav stundeni noņēmis. Jau pēc mirkļa abiem rokās bijuši revolveri un praktiski vienlaicīgi atskanējuši divi šāvieni. Tats aizšāvis garām, Hikoks trāpījis.

Hikoku tiesāja pēc pāris nedēļām. Tiesnesis devis zvērinātajiem pretrunīgus norādījumus: pēc Amerikas likumiem viņiem esot jāatzīst Hikoks par vainīgu, taču pēc nerakstīta Mežonīgo Rietumu likuma par „godīgu cīņu” viņu varot attaisnot. Zvērinātie izvēlējušies otro iespēju. Tā nu Hikoks turpināja savas gaitas, gan pa laikam ieņemdams šerifa amatu, gan dienēdams pārgalvīgā pulkveža Kastera kavalērijas vienībā, gan izmēģinādams sevi aktiera ampluā, un pamanīdamies nosūtīt uz viņpasauli vēl vairākus līdzpilsoņus, no kuriem daži bija nepārprotami likumpārkāpēji, bet citiem, visticamāk, vienkārši nepaveicās patrāpīties Mežonīgā Bila stobra galā. Hikoka dzīves ceļš aprāvās 1876. gadā pie kāršu galda, kad kāds Džeks Makkols nenoskaidrotu iemeslu dēļ iešāva viņam pakausī, nogalinot uz vietas. Kāršu kombinācija, kas tobrīd bija Hikokam rokā – divi melni dūži plus divi melni astoņnieki – iesaukta par ‘dead man’s hand’, ko varētu latviskot kā „miroņstiķis”.