21. jūnijs. Vācu jūrnieki nogremdē britu sagūstītos Pirmā pasaules kara vācu flotes kuģus

1919. gada 21. jūnijā vācu jūrnieki pie Skapa Flovas Orkneju salās, Ziemeļskotijā, nogremdēja lielāko daļu no britu sagūstītajiem Pirmā pasaules kara vācu flotes kuģiem. Deviņi vācu jūrnieki, kuri šajā incidentā zaudēja dzīvību, uzskatāmi par pēdējiem Pirmajā pasaules karā kritušajiem.

1918. gada 11. novembrī Vācija atzina savu sakāvi Pirmajā pasaules karā, noslēdza pamieru ar uzvarējušajām Antantes valstīm un uzsāka miera sarunas. Cita starpā tika lemts arī par to, kas notiks ar visai ievērojamajiem vācu jūras spēkiem. No uzvarētājiem Francija un Itālija vēlējās iegūt daļu no vācu karakuģiem sev, savukārt Lielbritānija, kurai netrūka savu kuģu, nebūt nebija sajūsmā par šādu potenciālu franču un itāliešu jūras spēku pieaugumu, un uzstāja, ka vācu kuģi jāsagriež lūžņos. Iesākumā bija iecerēts, ka līdz galīgā lēmuma pieņemšanai vācu karakuģus internēs kādā no neitrālajām valstīm, taču Norvēģija un Spānija, pie kurām uzvarētāji šai sakarā vērsās, atteicās. Tad nu karā izdzīvojusī vācu flotes daļa – 11 līnijkuģi, 5 līnijkreiseri, 8 vieglie kreiseri un 50 eskadras mīnu kuģi ar apmēram 20 000 jūrnieku – konvoja pavadībā tika nogādāti galvenajā britu flotes bāzē Skapa Flovā Orkneju salās. Nepatīkamais pienākums komandēt sagūstītos kuģus tika uzticēts ķeizariskās flotes viceadmirālim Ludvigam fon Reiteram.

Pēc noenkurošanās Skapa Flovā apmēram mēneša laikā vairāk nekā trīs ceturtdaļas no vācu jūrniekiem tika nosūtīti uz dzimteni. Atlikušo situācija bija diezgan neapskaužama. Vāciešiem bija liegts doties krastā un arī apmeklēt citus kuģus. Pārtiku piegādāja no Vācijas, un tā bija visai sliktas kvalitātes. Teju vienīgās aktīvās izklaides bija makšķerēšana un jūras putnu ķeršana, kas, starp citu, ļāva nedaudz dažādot pliekano racionu. Britu virsnieki, kuri reizumis apmeklēja Skapa Flovā noenkurotos kuģus, vēstīja, ka uz tiem valdot nomāktība, disciplīnas pagrimums un šokējoša netīrība.

Tikām fon Reiteru sāka sasniegt ziņas par iespējamo vācu flotes sadalīšanu un nodošanu uzvarētāju īpašumā. Domājams, jau visai drīz viceadmirāļa prātā nobrieda apņemšanās to nepieļaut, bet gan vācu kuģus nogremdēt. Briti paredzēja par šādu iespēju, taču nebija diez ko modri, un fon Reiteram izdevās nodot attiecīgas instrukcijas uz visiem viņam pakļautajiem kuģiem. Uzzinājis, ka mierlīguma parakstīšana paredzēta 1919. gada 21. jūnijā, viceadmirālis nolēma šai dienā īstenot savu nodomu. Mierlīguma parakstīšana gan tika atlikta par pāris dienām, taču vācieši savu plānu īstenoja paredzētajā laikā: 21. jūnijā pusvienpadsmitos no rīta uz visiem vācu kuģiem tika pacelti karogi un matroži atvēra kesonu vārstus.

Vācu plāna izdošanos krietni atviegloja tas, ka lielākā daļa britu flotes bija devusies mācībās ārpus bāzes. Iespējams, ka šī neuzmanība pat nebija gluži nejauša. Kad ap pusdienlaiku līnijkuģis „Frīdrihs Lielais” manāmi sasvērās, vācu jūrnieki sāka sēsties glābšanas laivās, briti, pamanījuši nelaimi, metās glābt, ko var, taču viņiem izdevās paturēt uz ūdens tikai trīs mīnu kuģus, savukārt vienu līnijkuģi, trīs vieglos kreiserus un 14 mīnu kuģus nogādāt seklumā un uzsēdināt sēklim. Dažos gadījumos vācieši mēģināja aizkavēt britus, un pēdējie laida darbā ieročus, deviņus nogalinot un 16 ievainojot. Šie Skapa Flovā dzīvību zaudējušie vācu jūrnieki tiek uzskatīti par pēdējiem Pirmajā pasaules karā kritušajiem. Britu spēku komandieris admirālis Sidnijs Frimentls nekavējās paust viceadmirālim fon Riteram savu sašutumu, taču cits britu admirālis Roslins Vīmss vēlāk izteicās, ka vācu kuģu nogremdēšana bijusi īsta Dieva dāvana, jo ļāvusi uzvarētājiem izvairīties no ķildām par šīs vērtīgās trofejas sadalīšanu.