1965. gada 21. novembrī piedzima Bjorka – islandiešu dziedātāja, kuru paši islandieši nereti dēvē par savas nācijas simbolu. Laikam jau tā ir – tiem, kuriem nav iznācis tur pabūt, Islande lielā mērā asociējas ar šo savdabīgi dziedošo un tikpat dīvaini kustīgo dabas bērnu.

Bjorka Gudmundsdotira piedzima Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā 1965. gada 21. novembrī elektriķa Gudmundura un brīvdomīgas mājsaimnieces Hilduras ģimenē. Vecāki izšķīrās, kad meitenei vēl nebija divi gadi, un viņa uzauga hipijveida komūnā kopā ar mammu, kura drīz vien apprecējās vēlreiz ar kādas rokgrupas ģitāristu. Bjorka jau agri – piecu gadu vecumā – tika vesta uz mūzikas stundām, kur viņa mācījās dziedāt, lai gan pat klasiski izglītotie skolotāji nespēja nomākt viņas dabas bērna aurojoši spiedzošo stilu, ar kuru vēlāk dziedātāja kļuva tik slavena.

Pirmo albumu viņa iedziedāja vienpadsmit gadu vecumā, un tajā bija iekļautas lielākoties tradicionālas islandiešu tautas dziesmas, kā arī populāri ārzemju hiti, kas tulkoti islandiešu valodā. Tomēr Bjorka ne tikai dziedāja, viņa ir strādājusi grāmatveikalā, zivju fabrikā, antikvariātā un “Coca-Cola” rūpnīcā, kur viņas uzdevums bijis atbildēt par sanitāro apstākļu ievērošanu.

Savu atšķirību no vienaudžiem Bjroka bija atklājusi jau skolā, kur viņu pat saukāja par ķīnieti. Nākamajai dziedātājai no bērnības šķitis, ka viņa ir kā no citas planētas. Pusaudzes gados Bjorka dziedāja dažādās pankroka grupās, līdz beidzot noenkurojās grupā “Sugarcubes”. Ar viņiem kopā guvusi pirmos starptautiskos panākumus.

Tomēr īsts Bjorkas kults sakās pēc 1993. gada albuma "Debut" izdošanas. Albuma nosaukums ir tīrā ironija, jo līdz tam tobrīd 27 gadus vecā dziedātāja bija piedalījusies jau sešu dažādu albumu ierakstos, kā pati saka "spēlējusi kopā ar teju ikvienu Islandes mūziķi". Tiesa, strādājusi ar citu iecerēm, tāpēc beidzot bija pienācis laiks pašai.

Ierakstu studijā dziedātājai dota pilnīga brīvība un iespēja izmantot visjaunākos mūzikas brīnuminstrumentus.

Bjorka neslēpj, ka ar viņas piedzīvoto pietiktu vairākām memuāru grāmatām, tajā pašā laikā viņa apzinās – ja nebūtu riskējusi un izmēģinājusi visu iespējamo un neiespējamo, tad galu galā astoņdesmit piecu gadu vecumā sēdētu šupuļkrēslā ar mazbērniem klēpī un to vien darītu kā atvainotos, ka, redz, viņai nav pieticis dūšas nostrādāt nevienu neprātību.

Neprātību Bjorkas dzīvē tiešām pietiek. Lai arī viņa pārējo mūziķu vidū vienmēr izcēlusies ar veselīgu skatījumu uz sevi un dzīvi, dziedātājai šad tad gadījies norauties. Piemēram, 1996. gadā viņa tika nofilmēta Bangkokas lidostā niknuma uzplūdā bija sagrābusi televīzijas reportieri Džūliju Kaufmani aiz matiem un dauzot žurnālistes galvu pret grīdu. Tas notika tāpēc vien, ka žurnāliste bija atļāvusies filmēt Bjorku kopā ar viņas dēlēnu. Šo skandalozo ainu nofilmēja un iekļāva TV kanāla “VH1” apskatā “100 šokējošākie momenti rokenrola vēsturē”.

Dziedātāja uzskata, ka viņā mītot gan eņģelis, gan demons, un viņa netic, ka visu mūžu varot darīt tikai labus darbus un domāt tikai labas domas. Šad tad derot pabarot arī savu demonu un izlaist to paelpot svaigu gaisu. Visam jābūt līdzsvarā, tāpat kā māja vispirms pašam jāuzbūvē un tikai tad var domāt par tās nojaukšanu.

Jaunās tūkstošgades pašā sākumā dziedātāja debitēja arī kino pie skandalozā dāņu režisora Larsa fon Trīra galvenajā lomā filmā "Dejotāja tumsā" . Par pusaklās fabrikas strādniece Selmas lomu Bjorka saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise, bet pati filma - "Zelta palmas zaru".

Viņas kontā ir arī virkne dažādu apbalvojumu, kā arī viņu regulāri nominē "Grammy" balvai.

Savukārt videoklipi ir īsti mākslas darbi, bet koncerti – jaunāko tehnoloģiju, ekstravagantu tērpu un masku parāde, kas nav pašmērķīga publikas pārsteigšana, bet gan konceptuāla izrāde, kuras centrā ir par Islandes laumiņu dēvētā dziedātāja.