1881.gada 22.decembrī Jelgavas pusē piedzima viens no pretrunīgāk vērtētajiem Latvijas prezidentiem Alberts Kviesis. Viņam pārmet, ka savas prezidentūras laikā Kviesis nav bijis īpaši aktīvs, toties kā Latvijas iekšlietu ministrs Kviesis pamanījās sadusmot vienu no slavenākajiem krievu dzejniekiem Vladimiru Majakovski.

Alberts Kviesis gluži kā Jānis Čakste cēlies no Jelgavas puses. Ja vērā ņemtu dzimšanas vietas, Jelgavas apkārtne teju vai būtu jāpasludina par Latvijas prezidentūras pamatiem. Tomēr reālajā dzīvē, protams, tā nenotiek. Čakstes ģimene bija cēlusies no Dobeles puses, Kvieši savu dzīvi veidoja Tērvetes apkārtnē. Jelgavai, protams, vēl būs liela nozīme topošā prezidenta dzīvē, jo tieši Jelgavā Kviesis ieguva izglītību un tieši Jelgavā viņš iepazinās ar Čaksti. Abus vienoja ne tikai dzimtā puse, bet arī aizrautība ar tieslietām. Albertu Kviesi tēvs skrīveris pat skoloja mājās pats. Savukārt jau pieaugušā vecumā Kviesis sev par ideālu izvirzīja tieši Jāņa Čakstes personību. Abi arī aizrāvās ar mūziku un bija patriotiskas kultūras aizstāvji. Kad Kviesis kļuva par prezidentu, viņš sekoja Čakstes pēdās un apmeklēja Igaunijas dziesmu svētkus. Diemžēl, ja Čaksti sauc par vienu no izcilākajiem Latvijas prezidentiem, tad Albertu Kviesi kritizē kā mazāk aktīvo valsts vadītāju Latvijas vēsturē. Zināms, ka savas prezidentūras laikā, Kviesis bija ļoti pasīvs. Viņš reti izcēlās ar īpašām iniciatīvām un reti uzstājās ar paziņojumiem. Turklāt Kviesim pārmeta, ka viņš pieņēma Kārļa Ulmaņa apvērsumu un ļāva imitēt valsts demokrātiskā ceļa turpinājumu.

Tomēr interesants ir Alberta Kvieša attēlojums ārvalstu materiālos. Mēdz smīkņāt, ka pat Latvijā nav pieņemts daudz runāt par Albertu Kviesi, jo trešais valsts prezidents neko dižu nepaveica, lai būtu daudz ko stāstīt. Tomēr krievu materiālos ļoti patīk uzsvērt faktu, kas sadusmoja dižo dzejnieku Vladimiru Majakovski. Laikā, kad Kviesis bija iekšlietu ministrs, Majakovskim nedeva atļauju uzturēties Latvijā. Viņš bija atbraucis uz savas dzejas lasījumiem un grasījās deklamēt dzejoli „Mīlestība”. Kā jau dzejnieks, kurš aizstāv savu darbu, Majakovskis to sauca par erotisku liriku. Tomēr Kviesis bija pietiekami konservatīvs cilvēks, lai šo dzejoli iztulkotu kā izvirtību. Tāpēc Majakovskim aizliedza ierasties uz deklamāciju un palūdza no valsts aizbraukt. Tad nu atgriezies mājās, dzejnieks uzrakstīja jaunu dzejoli – Kā darbojas demokrātiska republika. Šajā dzejolī Majakovskis izsmej Latvijas valstiskuma pamatus, sakot, ka ne teritorijas tai pietiekami, ne armijas, lai sauktu sevi par valsti. Vienīgi, jā, pilsēta Rīga ir skaista un cilvēki safrizēti. Bet demokrātijas jēga ir daudz pļāpāt un maz darīt. Savukārt galveno ļaundari Kviesi, Majakovskis izsmej uzvārda dēļ, rakstot, kas tas tāds par ēdienu – Kviesis?

Protams, ka padomju literatūrā un viedokļos Kviesis bija kolaboracionists ar Vācijas okupācijas spēkiem. Viņu brīdināja par iespējamām deportācijām, un tāpēc Kviesis pārdzīvoja pirmo padomju okupāciju. Vācu okupācijas laikā Kviesis atgriezās advokatūrā, un 1942. gadā viņš sāka darboties vācu izveidotās latviešu pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijā par juriskonsultu. Vēlāk Kviesis jau ieņēma Tieslietu ģenerāldirektora vietas izpildītāja amatu. Protams, fakts, ka Kviesis bija uz evakuācijas kuģa, lai 1944. gada augustā dotos emigrācijā, vairoja priekšstatu par viņu kā par okupantu līdzskrējēju. Tomēr, lai arī kāda būtu Alberta Kvieša personība, šādus pārdzīvojumus daudziem neizdodas pārdzīvot. Viņa sirds apstājās vēl pirms kuģis pameta ostu, un Albertu Kviesi guldīja Latvijas zemes klēpī Meža kapos.