1944. gadā ielenktie amerikāņu gaisa desantnieki varonīgi aizstāvas pret vācu pārspēku Beļģijas pilsētiņā Bastoņā.

1944. gada nogalē Rietumu fronte bija pietuvojusies Vācijas robežām. Šeit tā uz vairākiem mēnešiem apstājās. Gluži saprotamu iemeslu dēļ Reinas līniju vācu spēki aizstāvēja īpaši sīksti, savukārt rietumu sabiedrotie tagad jau bija tālu no ostām Francijas rietumu piekrastē un arvien smagāk izjuta apgādes grūtības. Tad 1944. gada oktobrī kanādiešu 1. armijai izdevās ieņemt lielo Antverpenes ostu Nīderlandē. Antverpenes atgūšana bija vāciešiem izšķiroši svarīga, un 1944. decembra vidū vērmahts uzsāka savu pēdējo lielo pretuzbrukumu Otrā pasaules kara Rietumu frontē, lai atgūtu Antverpeni, sašķeltu, aplenktu un iznīcinātu sabiedroto spēkus Beļģijā un galu galā piedabūtu Lielbritāniju un Savienotās Valstis slēgt separātu mierlīgumu ar Vāciju.

Uzbrukumam patiešām izdevās pārsteigt sabiedrotos nesagatavotus. Ja arī britu un amerikāņu komandieri paredzēja, ka vācieši mēģinās atgūt iniciatīvu, viņi tomēr nebija domājuši, ka Vācija joprojām ir spējīga koncentrēt tik nozīmīgus spēkus. Tomēr arī vāciešiem drīz radās tās pašas apgādes grūtības. Uzbrukuma rajonā - Ardēnu kalnos - lielu ceļu bija maz, pie tam visi septiņi nozīmīgākie lielceļi koncentrējās vienuviet beļģu pilsētiņas Bastoņas apkārtnē. Bastoņas rajonā uzbruka vācu 5. tanku armija, uzdevums ieņemt pilsētiņu tika dots trīs divīzijām ģenerāļa Heinriha brīvkunga fon Litvica vadībā. Bastoņu aizstāvēja amerikāņu 101. gaisa desanta divīzija, kuru tobrīd komandēja komandiera vietas izpildītājs ģenerālis Entonijs Makolifs. Jau visai drīz amerikāņi Bastoņā izrādījās pilnīgi vācu pārspēka ielenkti. Pie tam arī laika apstākļi nebija pilsētiņas aizstāvju pusē - valdīja lidojumiem pilnīgi nelabvēlīgs laiks, un sabiedroto aviācija nevarēja nedz atbalstīt savējos no gaisa, nedz piegādāt viņiem nepieciešamo. 1944. gada 22. decembrī ģenerālis fon Litvics nosūtīja Bastoņas aizstāvjiem šādu vēstījumu-

"Kara laime mainās. Šoreiz ASV spēki pie Bastoņas ir spēcīgu vācu tanku vienību ielenkti. [..] Ir tikai viena iespēja paglābt ielenktos ASV spēkus no pilnīgas iznīcināšanas- pilsētā ielenktajiem ar cieņu jāpadodas. Šī priekšlikuma apsvēršanai tiek dotas divas stundas no šī ziņojuma saņemšanas brīža. Ja priekšlikums tiks noraidīts, viens vācu artilērijas korpuss un seši smagās pašgājējas artilērijas bataljoni ir gatavi iznīcināt ASV spēkus Bastoņā un tās rajonā. Pavēle atklāt uguni tiks dota nekavējoties pēc minētajām divām stundām. Visi šīs apšaudes radītie nopietnie civiliedzīvotāju upuri neatbildīs izslavētajam amerikāņu humānismam."

Ģenerālis Makolifs, kuru raitnieks pamodināja, lai nodotu vācu vēstījumu, sākumā pārprata, domādams, ka vācieši gatavi padoties viņam. Sapratis, par ko ir runa, viņš izsaucās- "Mums padoties? Ko vēl ne!" Angliski šis "Ko vēl ne!" bija ietverts vienā vārdā- "Nuts!", un amerikāņu štāba virsnieki nosprieda, ka tas arī būtu gana labs atbildes variants ģenerālim Litvicam. Tā nu amerikāņu atbilde sastāvēja no četriem latīņu burtiem "NUTS", un brīvkungam fon Litvicam šo frāzi iztulkoja kā- "Pie velna!"

Vāciešiem tā arī neizdevās pārraut Bastoņas aizsardzības loku. Viņi nevis koncentrēja spēkus vienuviet, bet mēģināja uztaustīt vājo vietu aizsardzībā, savukārt amerikāņi veikli pārvietoja rezerves no viena kritiskā punkta uz citu. Otrajos Ziemassvētkos ģenerāļa Patona 3. armijas spēkiem izdevās no dienvidiem pārraut aplenkuma loku. Bastoņas aizstāvēšana kļuva par vienu no spilgtākajām epizodēm 2. pasaules kara Rietumu frontes cīņu vēsturē, un kā spilgts gadījums vēsturē palikusi arī Makolifa atbilde fon Litvicam. Britu prese gan vēlāk apgalvoja, ka patiesībā amerikānis lietojis citu angļu valodas vārdu, kura burtu kombinācija ir nevis "N-U-T-S", bet gan "F-U-C-K", taču, kā vēl nesen intervijā apgalvojis Makolifa toreizējais raitnieks- "Makolifs bija vienīgais no man zināmajiem ģenerāļiem, kurš nelietoja savā leksikā vulgārus izteicienus. Izteikums "Nuts!" pilnīgi atbilda ģenerāļa runas stilam."