„Baltā roze” – tā sevi dēvēja saujiņa drosmīgo, kuri Otrā pasaules kara laikā izplatīja Vācijā pret nacistu režīmu vērstus uzsaukumus. Viņu sagūstīja, un 1943. gada 22. februārī pirmajiem trīs no viņiem tika piespriests un izpildīts nāvessods.

 

1943. gada 18. februārī Minhenes universitātes studenti Sofija un Hanss Šolli, māsa un brālis, lekciju laikā ieradās universitātes ēkā, līdzi nesdami palielu ceļasomu, pilnu ar rotaprintētām skrejlapām. Tās viņi izlika uz palodzēm tukšajos gaiteņos. Kad somā bija palicis pēdējais lapiņu žūksnis, Sofija uzskrēja līdz sestā stāva galerijai un izkaisīja tās virs ēkas centrālā ātrija. Šajā brīdī viņu pamanīja ēkas uzraugs Jākobs Šmits. Jau dažas stundas vēlāk Sofija un Hanss bija arestēti un nogādāti Gestapo.

Nacistu slepenpolicijai tas bija labs ķēriens – nu jau vairākus mēnešus viņi dzina pēdas grupai, kuras pretvalstiskā satura skrejlapas kopš 1942. gada jūnija parādījās dažādās Reiha pilsētās. Pavisam, kā tagad zināms, bija tikuši izplatīti seši skrejlapu laidieni ar apmēram 15 000 kopējo tirāžu. Teksti uzsvēra nacistu režīma antihumāno dabu, pretstatot hitleriešu ideoloģiju pasaules garīgā mantojuma virsotnēm, sākot ar Aristoteļa darbiem un Bībeli, beidzot ar vācu apgaismības dižgariem. Tie skaudri runāja par faktiem, kurus vairums nezināja vai, drīzāk, izlikās nezinām: par holokaustu, par zvērībām okupētajās teritorijās. Savu darbību skrejlapu autori izvērsa laikā, kad risinājās Staļingradas kauja, un jo nepārprotamāka bija Vermahta sakāve šai kaujā, jo biežāk viņi uzsvēra: Hitlera režīms ved Vāciju pretī katastrofai.

„Kāpēc gan jūs ļaujat šiem pie varas esošajiem soli pa solim, atklāti un slepeni, nolaupīt jums jūsu brīvību, līdz kādu dienu vairs nekas, nekas nebūs palicis pāri, kā vien mehanizēta valsts sistēma, kuras priekšgalā ir noziedznieki un pļēguri? Vai jūsu gars jau ir tiktāl pazemojumu salauzts, ka esat aizmirsuši savas tiesības – vai, drīzāk, savu morālo pienākumu sagraut šo sistēmu?” tā vaicāja viena no skrejlapām.

Grupā, kuru pēc Sofijas un Hansa Šollu aresta izdevās sagraut Gestapo, darbojās vairāki Minhenes universitātes studenti, viņu filozofijas profesors Kurts Hūbers un vēl daži simpatizētāji ārpus augstkolas. Savu grupu viņi dēvēja par „Balto rozi”. Sofija un Hanss Šolli, kā arī viņu draugs Kristofers Probsts, bija pirmie, kas stājās tā dēvētās „Tautas tiesas” priekšā. Viņus tiesāja pats šīs absolūti politizētās instances radītājs, bēdīgi slavenais Rolands Freizlers – viņa loma nacistiskajā Vācijā salīdzināma ar Andreja Višinska darbošanos Staļina paraugprāvās. Jau 1943. gada 22. februārī apsūdzētos atzina par vainīgiem valsts nodevībā un tajā pašā dienā izpildīja viņiem nāvessodu giljotinējot. Kā vēlāk atzina liecinieki, notiesātie savu pēdējo stundu sagaidījuši ar apbrīnojamu savaldību un drosmi – ne vien abi jaunie vīrieši, kuri kā topošie mediķi dažus mēnešus bija pavadījuši frontes lazaretē, bet arī tobrīd 21 gadu vecā Sofija. Pirmajai prāvai sekoja vēl divas prāvas; nāvessods tika piespriests arī studentiem Aleksandram Šmorrelam un Vilhelmam Grāfam, un profesoram Kurtam Hūberam. Vēl desmit grupas dalībnieki saņēma dažāda ilguma cietumsodus.

Protams, naivas bija „Baltās rozes” pretestībnieku cerības, ka viņu uzsaukumi, sevišķi pēc Staļingradas katastrofas, liks līdzpilsoņiem celties cīņai pret režīmu. Hitleriešu indoktrinācijas prasmes un vēriens bija nesalīdzināmi pārāki, un viņi spēja piedabūt vāciešus karot par Fīreru un viņa Reihu līdz pēdējam. Tomēr kā individuālas drosmes un ētiskas izvēles paraugs „Baltās rozes” dalībnieku darbība ir izcila un pieminēšanas vērta.