22. janvārī ir dzimšanas diena vienai no visu laiku iespaidīgākajām figūrām pasaules kino vēsturē – Sergejam Eizenšteinam.

Pasaulē labākās filmas gods daudzās un dažādās aptaujās regulāri pieder 1925. gadā tapušajai filmai “Bruņukuģis Potjomkins. Čārlijs Čaplins to saucis par izcilāko kinodarbu pasaulē, Amerikas Kinoakadēmija to atzina par labāko 1926. gada filmu, bet Parīzes mākslas izstādē tā ieguva visaugstāko apbalvojumu – Super Grand Prix. 

Šīs filmas autors, viens no pasaulē izcilākajiem kino režisoriem Sergejs Eizenšteins ir rīdzinieks.

Sergejs piedzima 1898. gada 23. janvārī arhitekta Mihaila Eizenšteina un viņa sievas Jūlijas, turīgas tirgotāju dzimtas pārstāves, ģimenē. Jau bērnības gados bija pamanāms viņa talants – zēns lieliski zīmēja, un īpaši labi viņam padevās karikatūras. Pateicoties guvernantei Marijai Elksnei bez dzimtās krievu valodas viņš apguva arī vācu un franču. Zēns daudz lasīja un aizrāvās ar fotografēšanu.  

Mākslinieks, kad jau bija slavens režisors, vairākkārt uzsvēra, ka ir nācis Rīgas. Savās atmiņas viņš rakstījis: “Nevis zēns, nevis puika, bet tieši puišelis. Divpadsmit gadu vecs puišelis. Paklausīgs, uzvedīgs, prot pievilkt kāju. Tipisks Rīgas puišelis. Puišelis no labas ģimenes. Tāds es biju divpadsmit gadu vecumā. Un tāds esmu palicis līdz sirmam vecumam.”

Sergeja tēvs Mihails Eizenšteins bija lielisks arhitekts. Viņa projektētie nami slejas Alberta ielā un tās apkārtnē – Rīgas klusajā centrā.

Savu pirmo filmu Sergejs noskatījās 1906. gadā Parīzē. Tā bija Žorža Meljesa “Četrsimt sātana nedarbi”, no kuras viņam atmiņā visspilgtāk iespiedās izģindušais ormaņa zirgs, bet krietni varenāku iespaidu uz Sergeju atstājusi 1915. gadā Rīgā redzētā filma “Nožēlojamie” pēc Viktora Igo romāna motīviem. Filma bijusi piecu stundu gara un pēc tās noskatīšanās Sergejs vēstulē mātei rakstījis šādus vārdus: “Ļoti patika. Uzvedums ideāls, pārspēja visu gaidīto.”

Kad Sergejs pabeidza mācības Rīgas reālskolā, viņš devās uz Petrogradu, kur, paklausot tēva ieteikumam, iestājās Civilo inženieru skolā, bet, revolūcijas pārsteigts, nokļuvis ceļojošā mākslinieku trupā, kas diezgan likumsakarīgi aizveda topošo režisoru līdz Vsevoloda Meierholda vadītām Valsts augstākās režijas darbnīcām. Eizenšteins nodibināja teātri, un iestudēja vairākas skatītāju augsti vērtētas izrādes, tomēr viņa īstais aicinājums bija kino.

1924. gadā pēc “Goskino” piedāvājuma Sergejs Eizenšteins sāka darbu pie pilnmetrāžas mākslas filmas “Streiks”, kuras pamatā bija stāsts par lielas rūpnīcas strādnieku streiku. Kritiķu atsauksmes bija pretrunīgas – vieni slavēja darbu par novitātēm, citi pārmeta, ka filma ir pārāk sarežģīta. Lai vai kā, filma tika pamanīta arī starptautiskā mērogā, tā saņēma sudraba medaļu izstādē Parīzē. Noteikti jāpiebilst, ka filmas operators bija liepājnieks Eduards Tisē; sadarbībā ar viņu Eizenšteins uzņēma arī turpmākās filmas.

Eizenšteina talantu pamanīja arī jaunās padomju valsts vadītāji, kas viņam uzticēja veidot filmu par 1905. gadu. Kad “Bruņukuģis Potjomkins” iznāca uz ekrāniem, pasaules kinomāksla piedzīvoja pozitīvu šoku. Kā vēlāk norādīja kinokritiķi, Potjomkinā ir daudz māksliniecisku un tehnisku atklājumu. Eizenšteins uzskatāmi demonstrējis, kā ar montāžu var paātrināt, palēnināt vai pavisam apturēt laiku. Revolucionārās tematikas dēļ filma vairākās valstīs tika aizliegta.

Lielas kaislības ap filmu virmoja arī Latvijā. Sākumā to aizliedza izrādīt, bet pateicoties Rainim, kurš aktualizēja jautājumu par filmas izrādīšanu, pirmizrāde notika 1927. gada 3. oktobrī.