1886. gada 22. jūnijā piedzima Marģers Skujenieks – cilvēks, kurš stāvējis pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa. Valstsvīrs, kurš pirmās brīvvalsts laikā bijis gan Saeimas deputāts, gan Ministru prezidents, finanšu un iekšlietu ministrs un vēl virkni vadošu amatu savulaik ieņēma Marģers Skujenieks.

Marģeru Skujenieku nevar saukt par harismātisku vai varas ambīcijām piepildītu cilvēku, bet zinātāji viņu sauc par ievērojamu spēlētāju pirmās brīvvalsts politiskajā arēnā, viņš bijis viens no daudzšķautņainākajām, uzņēmīgākajām, zinošākajām un enerģiskākajām personībām, kurš bijis darītājs un nav baidījis no atbildības.

Uzskaitot amatus un pienākumus, ko Skujenieks savulaik uzņēmies, rinda sanāktu gana gara. Viņš bijis Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes vietnieks, Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts, divreiz kļuva par ministru prezidentu, tāpat bijis finanšu un iekšlietu ministrs, visu parlamentārisma periodu bijis arī Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Vadījis arī Latvijas Olimpisko komiteju. Viņa kaislība bijusi statistika, ko viņš prasmīgi izmantojis Latvijas neatkarības idejas aizstāvot. Tieši tāpēc viņš 1919. gadā paša izveidoto Statistikas pārvaldi vadīja līdz pat 1940 .gadam.

Marģers Skujenieks piedzima 1886. gada 22. jūnijā Rīgā, rakstnieka un publicista Edvarta Skujenieka, kurš vairāk gan zināms ar pseidonīmu Vensku Edvarts, un teātra kritiķes, Jura Alunāna brāļa meitas Luīzes Skujenieces ģimenē. Mācījies gan Rīgā, gan Jelgavā, piedalījies 1905. gada revolūcijā, tādēļ bija spiests emigrēt uz Londonu. Studēt ekonomiku devies uz komercinstitūtu Maskavā.

Viņš viens no pirmajiem izvirzīja ideju par Baltijas politisko autonomiju, par to viņu izraidīja no Baltijas guberņām. Pirmā pasaules kara laikā Skujenieks organizēja latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas statistikas nodaļu, kas apliecina, ka statistikai viņa mūžā bija nozīmīga loma, iespējams, tieši tāpēc viņu sauc par valstsvīru ar statistiķa aicinājumu.

Kā pamanāma politiska figūra Skujenieks parādījās pēc 1917. gada Februāra revolūcija, bet jau 1918. gada 17. novembrī Marģers Skujenieks Rīgā jau vadīja latviešu partiju pārstāvju sanāksmi, kuras gaitā tika izveidota Tautas padome, kas nākamajā dienā proklamēja Latvijas Republiku.

Vēsturnieki norāda, ka Skujeniekam nācies būt par premjeru laikā, kad Latviju smagi skāra pasaules ekonomiskā krīze, proti, laikā no 1931. līdz 1933. gadam un zināms, ka vadīt valsti ekonomiskās krīzes laikā ir nepateicīgs darbs. Skujenieks bija spiests darboties krīzes viskritiskākajā punktā. Zīmīgi, ka 30. gadu sākumā, laikā, kad Eiropā auga vilšanās demokrātijā un notika valsts apvērsumi, arī Skujeniekam dzima tamlīdzīga ideja. Viņa domubiedri bija sociāldemokrāts Felikss Cielēns, ģenerālis Jānis Balodis, pulkveži Rūdolfs Klinsons un Jānis Indāns un vēl daži cilvēki, kuriem tuva bija ideja par gatavību uzstāties kopā ar armijas vienībām, pārņemt varu.

Skujenieks pieprasīja, lai šī grupa vispirms izdarītu militāru apvērsumu un tad piedāvātu ministru prezidenta posteni viņam. Tomēr vairākums potenciālā apvērsuma dalībnieku no idejas atteicās. Bet Ulmaņa apvērsuma laikā Skujeniekam bija sava loma, viņu uzaicināja piedalīties Ulmaņa 15. maija apvērsumā un apvērsuma naktī viņš uzturējās apvērsuma štābā – tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā – kopā ar Alfredu Bērziņu, Vilhelmu Munteru, Jāni Balodi un Kārli Ulmani.

Viņš kļuva par Ministru prezidenta biedru bez tiešiem pienākumiem valdībā, kaut vēlējies saņemt iekšlietu vai tieslietu ministra amatu. 1938. gadā, acīmredzot vīlies Ulmaņa attieksmē, viņš valdību pameta. 1940. gada augustā padomju okupācijas vara Marģeru Skujenieku apcietināja, aizveda uz Maskavas cietumiem un 1941. gada 12. jūlijā nošāva.

Marģers Skujenieks par galveno Latvijas vērtību uzskatīja cilvēkus. Tāpēc, atvieglojot Lielās depresijas radītās sekas, īpašu atbalstu viņš piedāvāja bez darba palikušo iedzīvotāju nodarbināšanai. Viņa izdotie statistikas krājumi nav zaudējuši aktualitāti arī mūsdienās.