22. septembri atzīmē kā Baltu vienības dienu. Šajā datuma 1236. gadā notika Kauja pie Saules – viena no smagākajām kaujām Baltijas krusta karos, kurā Rīgā bāzētais Zobenbrāļu ordenis cieta smagu sakāvi un kas ietekmēja  visu Baltijas krusta karu procesu. Domājams, šīs kaujas sekas joprojām skatāmas Baltijas reģiona politiskajā kartē.

Attēlā: Iespējamā Saules kaujas norises vieta - Jauniūņi, Jonišķu rajons, Lietuva.

22. septembris kopš 2000. gada Latvijā un Lietuvā ir oficiāli atzīmējams datums – Baltu vienības diena. Šai samērā nesenajai tradīcijai pamatā viduslaiku vēstures notikums – kauja pie Saules, kura, saskaņā ar 14. gs. Livonijas ordeņa hronista Vartberges Hermaņa ziņām, notikusi 1236. gada 22. septembrī.

Ap 1230. gadu krusta karotāji Baltijā piedzīvoja nopietnas grūtības. Iepriekšējās desmitgadēs viņiem bija izdevies nostiprināties Daugavas labajā krastā – lībiešu un latgaļu zemēs –, kā arī noslēgt pakļaušanās līgumus ar Kursas ziemeļdaļas novadiem. Taču Zemgalē viņu kontrole nesniedzās tālāk par Mežotnes pils tuvāko apkaimi, nemaz jau nerunājot par žemaišu un lietuviešu zemēm tālāk uz dienvidiem. Šajā laikā krusta karotājus, kas no Vācijas un citām Rietumeiropas zemēm devās pakļaut pagānus, saistīja Vācu ordeņa ekspansija Prūsijā; Livonijai spēku nepietika. Situāciju laboja pāvesta Gregora IX 1236. gada februārī izdotā bulla, kura pilnvaroja pāvesta legātu Modenas Vilhelmu piesaistīt vācu krusta karotājus misijām Livonijā, solot viņiem tās pašas grēku atlaides, kuras saņēma uz Palestīnu ceļojošie krustneši. Jau tā paša gada vasarā Rīgā ieradās nozīmīgi vācu krustnešu papildspēki, un Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns steidzīgi organizēja karaspēku iebrukumam Lietuvā. Vācu karotājiem pievienojās arī igauņu, lībiešu un latgaļu sirotāji, arī krievu vienība no Pleskavas. Pavisam mestra Folkvīna armijā, kas 1236. gada vasaras beigās sāka postīt uz izlaupīt zemgaļu un žemaišu novadus, bija 2000–3000 vīru – tiem laikiem ievērojams spēks. Jau atceļā, vedot līdzi gūstekņus un laupījumu, Folkvīnam ceļu aizšķērsoja pretinieki, kuriem izdevies krustnešus ielenkt kādā staignā vietā, kur bruņinieki nevarējuši cīnīties jāšus. „Livonijas Atskaņu hronika” par tālāko notikumu gaitu vēsta:

„Tiem apkārt ātri salasījās

Pulks pagānu, un otrā rītā

Nu sākās cīņa negaidītā

Ar pagāniem, vai tīk, vai nē.

Tos nesargāja purvaine,

Tur tos kā sievas apkāva.

Man žēl ir daža varoņa,

Ko neaizsargātu tur sita.

Daudz citu izmisumā krita

Un mājup muka, ko vien spēja.

Zemgaļi nu nekavēja

Bez žēlastības apsist tos,

Gan nabagos, gan bagātos.”

Saules kaujas sakarā vēsturniekiem joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, tai skaitā kaujas vieta. Vairums pētnieku sliecas domāt, ka runa ir par Jauniūņiem – vietu Mūsas augštecē uz ziemeļiem no Šauļiem. Citi to meklē Latvijā – Vecsaulē, Mēmeles kreisajā krastā. Tāpat nav skaidrs, vai kaujā devušies žemaišu un zemgaļu apvienotie spēki, vai arī zemgaļi tikai vajājuši un iznīcinājuši jau bēgošās krustnešu armijas atliekas. Tomēr ir nepārprotami, ka sakāve pie Saules bija ārkārtīgi smags trieciens Zobenbrāļu ordenim un visam Baltijas krusta karu procesam. Kaujā krita pieredzējušais Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns, vismaz divi sakšu grāfi, 48 ordeņbrāļi un vairāk nekā 2000 vācu un nevācu karotāju. Pēc šīs sakāves atslāba ordeņa vara jau iegūtajās zemēs, Igaunijas ziemeļdaļa ar Rēveli uz vairāk nekā simts gadiem nonāca Dānijas karaļa valdījumā, neizbēgama kļuva jau agrāk iecerētā Zobenbrāļu ordeņa iekļaušana Vācu ordenī. Uz vairākām desmitgadēm tika apturēta krustnešu iespiešanās zemgaļu, kuršu, sēļu un žemaišu teritorijā, un tas vēlāk noteica Livonijas ordeņvalsts un Lietuvas robežas nostiprināšanos tur, kur arī mūsdienās atrodas Latvijas un Lietuvas robeža.