1939. gada septembrī nacistiskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība kopīgi iznīcināja Polijas neatkarību. Kā simboliska abu agresoru brāļošanās uz saplosītās kaimiņvalsts drupām bija kopīgā abu armiju parāde Brestļitovskas cietoksnī 1939. gada 22. septembrī.

1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija uzsāka iebrukumu Polijā. Nav nekādu šaubu, ka šo karu Hitlera režīms uzdrīkstējās sākt tikai pēc tam, kad bija vienojies par ietekmes sfēru sadalīšanu ar staļinisko Padomju Savienību. Ka abi totalitārie režīmi rīkojas saskaņoti, iznīcinot Polijas neatkarību, kļuva acīmredzams 17. septembrī, kad Polijā no austrumiem iebruka Sarkanā armija. Polijas bruņotie spēki tobrīd jau bija praktiski sagrauti, vācu vienības ielauzušās dziļi poļu teritorijā. Vistālāk uz austrumiem atradās ģenerāļa Heinca Guderiana 19. tanku korpuss, kas, uzbrūkot no toreizējās Austrumprūsijas un apejot Varšavu no ziemeļaustrumiem, 14. septembrī sasniedza Brestļitovskas pilsētu un cietoksni, respektīvi, tagadējo Brestu Baltkrievijā. Cietoksnis pēc tā laika militārajiem standartiem bija krietni novecojusi fortifikācijas būve, tomēr ģenerāļa Konstantija Plisovska komandētais poļu garnizons to aizstāvēja pret vācu pārspēku trīs dienas, pēc tam izlaužoties dienvidrietumu virzienā.

Līdz ar Brestļitovskas ieņemšanu vācu spēki bija iespiedušies tajā Polijas daļā, kura, saskaņā ar Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu, bija atvēlēta Padomju Savienībai. Attiecīgi, kad 20. septembrī Brestļitovskai no austrumiem pietuvojās Sarkanās armijas 29. tanku brigāde komandiera Semjona Krivošeina vadībā, notika sarunas par pilsētas un cietokšņa nodošanu padomju rokās. Tā tika nolikta uz 22. septembri, pie tam bija paredzēts, ka vācu un padomju vienības ceremonijas laikā maršēs kopīgā parādē. Vēlāk gan Krivošeins lūdza šo scenāriju mainīt tādējādi, ka maršēs tikai vācieši, savukārt sarkanarmieši, izvietojušies parādes maršrutā, salutēs ar karogiem. Savās atmiņās Krivošeins raksta, ka esot bažījies, vai viņa vienības, kas tikko bija veikušas strauju pārgājienu cauri Polijas austrumdaļai, neizskatīsies pagurušas līdzās vāciešiem, kas bija vairākas dienas baudījuši atpūtu. Iespējams gan, ka padomju komandiera lēmumam bija arī citi motīvi, proti, nevēlēšanās tik klaji demonstrēt draudzību ar režīmu, kas līdz gluži nesenam laikam Padomju Savienībā bija uzskatīts par darbaļaužu valsts ļaunāko ienaidnieku.

Šā vai tā, bet 1939. gada 22. septembrī Brestļitovskas nodošanas ceremonija noritēja draudzīgā atmosfērā, kombrigam Krivošeinam un ģenerālim Guderianam plecu pie pleca noskatoties garām maršējošajās Vermahta vienībās, pārlidojošajos Luftwaffe iznīcinātājos, sekojošajā nacistu reiha karoga nolaišanā un padomju karoga pacelšanā. Abi komandieri laipni sarunājās – franču valodā, kuru abi prata.

Savulaik vēstures literatūrā, t.sk. krievu autoru darbos, minēts, ka līdzīgas parādes notikušas arī šur tur citur uz vācu un padomju sfēru robežas – Bjalistokā, Pinskā, Grodņā, Ļvovā. Šobrīd gan Krievijas oficiālā historiogrāfija to kategoriski noliedz, uzstājot, ka neesot saglabājušās nekādas liecības. Bet parādi Brestļitovskā, lai kā gribētos, par nebijušu padarīt nevar – ir saglabājušās fotogrāfijas un hronikai Deutsche Wochenschau filmētie kadri. Šī ceremonija vietā, kuru vēl pirms dažām dienām bija aizstāvējuši neatkarīgās Polijas kareivji, bija simbolisks divu totalitāro agresoru triumfa mirklis, kuram jau drīzā nākotnē sekoja nežēlīgs abu tābrīža sabiedroto savstarpējs slaktiņš.