1970. gada 23. decembrī Ņujorkas dvīņu torņu pirmā celtne sasniedz 417 metru augstumu. Ziemeļu tornis jeb Pasaules tirdzniecības centrs I kļūst par augstāko celtni pasaulē. Tā tas būs vien trīs gadus, jo Čikāga atņems šo godu Ņujorkai.

Ideja, ka pasaules tirdzniecības centra kompleksā jāceļ divi torņi, kas būtu lielākie un dižākie pasaulē, jau tika lolota kopš 2. Pasaules kara gadiem. Pirmie plāni šādai celtniecībai sākās 1943. gadā, taču tos apturēja gan kara dēļ, gan ekonomisko prioritāšu dēļ. Tā vēl 50. gados nebija skaidrs, ir jēga celt milzīgas ēkas Lejas Manhetenā, vai nē. Taču tad savu lomu nospēlēja ekonomiskās intereses.

50. gados Ņujorkā galvenā ekonomiskā attīstība notika Manhetenas vidusdaļā. Lejas Manhetena sāka nīkuļot un parasti dzīvības atjaunošanai ir nepieciešami kādi lieli projekti. Tāpēc Deivids Rokfellers ieteica, ka Ņujorkas ostas pārvalde attīstītu reģionu, uzceļot tajā iespaidīgu kompleksu.

Pagāja vairāki gadi, kamēr osta vienojās ar citām pašvaldības iestādēm. Tāpat spēkošanās par projektu pietiekami ilgi vilkās arī starp Ņujorkas un Ņūdžersijas interesēm. Otrpus upei arī gribēja redzēt tikpat iespaidīgu kompleksu, taču vai nu naudas bija par maz, vai nepietiekamas lobija iespējas, bet Ņūdžersija tomēr atteicās.

Pasaules tirdzniecības centra plānošanai tika piesaistīts arhitekts Minoru Jamasaki. Viņam uzticēja uzprojektēt dvīņu torņus, kuri sākumā bija iecerēti tikai 80 stāvu augstumā. Taču ostas pārvaldes prasības pēc nomas platības, kas sasniegtu apaļus 10 miljonus kvadrātpēdu, Jamasaki piekrita izveidot ēkas 110 stāvu augstumā.

Liela problēma plānotājiem bija liftu sistēma. 110 stāvu augstumā izmantot vienu liftu ir gan bīstami, gan arī tas prasa daudz platības. Tāpēc projektētāji paredzēja izveidot vairākas platformas, kurās notika pārkāpšana no lielā lifta uz mazo. Tā ar atsevišķām niansēm, bet plāns Pasaules Tirdzniecības centram bija gatavs un 1966. gadā celtniecības darbi varēja sākties.

Interesanti, ka šo Ņujorkai tik nozīmīgo celtņu būvniecība sagādāja lielu vietējo pretestību. Kādam nepatika dizains, citam likās bezjēdzīgi celt tik lielas celtnes, aizsedzot ņujorkiešiem izeju krastmalā, kamēr mazie uzņēmēji pat apvienojās vienotā prasībā tiesai apturēt dvīņu torņu celtniecību, jo nebija saprotams, kāpēc ostas pārvalde iejaucas īpašumu īres tirgū. Jau sākumā bija skaidrs, ka visas platības izīrēt nevarēs un ostas pārvalde sāka piedāvāt īpašumu pa zemāku cenu nekā citos pilsētas rajonos.

1970. gada 23. decembrī pirmais tornis jeb Ziemeļu tornis sasniedza 417 metru augstumu. Tas kļuva ne tikai par ASV, bet arī pasaules augstāko celtni. Ziemeļu torni varēja atpazīt pēc antenas, kas tika vēl pievienota tā jumtam un tā jau pagarināja celtni virs 500 metriem. Taču 1973. gadā Čikāgā tika pabeigta celtne, kas pārspēja Ņujorkas veikumu. Tas gan nemainīja būtību, ka viss, kas notika Pasaules tirdzniecības centrā bija pasaules mēroga. Skatu laukums bija skats uz pasauli, restorāns tika nosaukts par Pasaules restorānu, bet sevi cienoša pasaules līmeņa kompānija nevarēja iedomāties, ka tai nebūtu biroja Pasaules tirdzniecības centrā.

Torņi kļuva par Ņujorkas vienu no sejām un viennozīmīgi arī lepnumu. Tāpēc tos ne reizi spridzināja, līdz 2001. gada 11. septembra uzbrukumi sagrāva kā Ziemeļu, tā arī Dienvidu torni. Šobrīd Pasaules tirdzniecības centra torņu vietā atkal slejas augstceltne. Tā ir "One World Trade Center", kas tiek saukta arī par Brīvības torni. Šai celtnei ir memoriāla funkcija, jo tā radīta to cilvēku piemiņai, kuri pārcieta 11. septembra terorakta šausmas. Tajā pašā laikā, interesanti šķiet, ka dvīņu torņos lielas diskusijas izraisīja augstums. Kad arhitekti tās plānoja, viņi bažījās, ka cilvēki, kas tajās strādās, cietīs no augstuma bailēm. Tikai pēc tam, kad torņi bija pabeigti, strādājošie pukojās, ka kabineta logi ir tikai 46 centimetrus plati. Iespējas izbaudīt skatu pār Ņujorku, nemaz nebija tik plašas.