1938. gadā pie Dienvidāfrikas krastiem pirmo reizi tika izzvejots „dzīvais izraktenis” celakants – zivs, kas dzīvo uz Zemes apmēram 400 miljonus gadu.

1938. gada Ziemassvētku priekšvakarā Īstlondonas ostā Dienvidāfrikas Republikas dienvidaustrumu piekrastē no zvejas atgriezās traleris "Nerine". Kapteinis Hendriks Gūzens piezvanīja savai labai paziņai, vietējā muzeja kuratorei Merdžorijai Kortnijai-Latimerai, un uzaicināja viņu apskatīt lomu - varbūt tajā atradīsies kas muzejam noderīgs. Tā viņš mēdza darīt arī agrāk, un kuratore labprāt izmantoja šo iespēju papildināt nelielā muzeja krājumu. Šoreiz viņas uzmanību piesaistīja neparasti zilas krāsas spura. Izrādījās, ka tā pieder nepilnu pusotru metru garai zivij, kādu Kortnija-Latimera līdz tam nebija redzējusi. Zvīņas bija gaiši violetas ar spoži sidrabotiem laukumiem, spuras tālu atstāvēja no ķermeņa, to pamatnes bija ļoti spēcīgas. Platā aste trīsdaļīga, savukārt sīku zobu virknes mutē liecināja, ka darīšana ar plēsēju. Atradusi līdz tam neredzētu jūras dzīvnieku, Kortnija-Latimera mēģināja sazināties ar savu draugu, bioloģijas profesoru Džeimsu Leonardu Braierliju Smitu, taču profesors bija devies Ziemassvētku brīvdienās un nebija sasniedzams. Lai interesantais atradums neietu bojā, to nodeva taksidermista rīcībā. Tomēr arī apstrādātais eksponāts bija pietiekami uzskatāms, lai profesors Smits, to aplūkojis, nekavējoties paziņotu par sensacionālu atklājumu - kapteiņa Gūzena tīklos bija nonācis dzīvs izraktenis, zivs celakants, kuru līdz tam zinātnieki bija atraduši tikai desmitiem miljonu gadu vecos nogulumiežos.

Celakantam patiešām ir visas tiesības saukties par dzīvu izrakteni. Pirmo reizi līdzīgi radījumi uz Zemes parādījās pirms apmēram 400 miljoniem gadu - vēl krietni pirms dinozauru laikmeta. Celakanta radinieks ir apmēram pirms 380 miljoniem gadu dzīvojušais Panderihtis - zivs ar dažām pirmatnēja rāpuļa iezīmēm, kuras atliekas atrastas Latvijā. Vēlajā Dēvona periodā šie radījumi mitinājās seklās piekrastes lagūnās, kuras acīmredzot mēdza bieži izsusēt, tāpēc šīm puszivīm nācās pie vajadzības pārvietoties arī pa sauszemi. Tā pamazām no spēcīgajām spurām attīstījās kājas, žaunas pārtapa plaušās, un šie dzīvnieki pielāgojās dzīvei uz sauszemes, kļūstot par aizsākumu visai šodien uz zemes mītošajai ar četrām ekstremitātēm apveltīto sugu daudzveidībai. Bet kamēr mūsu sencis četrkājis Panderihtis pielāgojās dzīvei uz cietzemes, celakanti turpināja sekmīgi eksistēt ūdens stihijā. Līdz 1938. gadam zinātnieki gan uzskatīja, ka pēdējie šo sugu pārstāvji pirms 70 miljoniem gadu izmiruši. Izrādījās - nekā tamlīdzīga. Celakanti bija pārcēlušies uz planētas silto jūru dzīlēm, tur pārsimt metru dziļumā turpina uzturēties joprojām, pie tam pagājušo desmitu miljonu gadu laikā neko daudz nav mainījuši savā ārienē.

Atklājums bija tik sensacionāls, ka iesākumā daudzi tam negribēja ticēt. Taksidermista apstrādāto eksemplāru uzskatīja par izcili labi saglabājušos izrakteni, kuru mēģina iesmērēt publikai sensācijas nolūkā. Tad 1952. gadā Madagaskaras ziemeļu galam tuvo Komoru salu zvejnieks Ahmadi Abdalla noķēra vēl vienu - jau citas sugas celakantu. Tagad vairs nebija nekādu šaubu par dzīvā izrakteņa eksistenci. Sevišķi plašs atradumu birums sākās pagājušā gadsimta nogalē, kad kļuva intensīvāka zvejošana Indijas okeānā un tam pieguļošajās jūrās. 1988. gadā žurnāla "National Geographic" fotogrāfam Hansam Frikem izdevās nofotografēt celakantus to dabiskajā vidē. 1997. gadā tika atklāta celakanta populācija arī Indijas okeāna pretējā malā - Indonēzijā. Tagad noķerto celakantu skaits jau sniedzas simtos, un zinātnieki pauž bažas, vai zvejas tralis, kas reiz ļāvis atklāt šo fenomenālo sugu, galu galā nekļūs tai liktenīgs.